"Lēdija Makbeta mani atrada", tā saka Latvijas Nacionālās operas soliste Jūlija Vasiljeva, kura pirmo reizi iejutīsies šajā lomā Džuzepes Verdi operas "Makbets" atjaunotajā iestudējumā, kas ceļu pie skatītājiem sāks 17. janvārī Latvijas Nacionālajā operā. Iestudējumā debitēs arī solists Jānis Apeinis.  "Lēdijas Makbetas tēls absolūti nav viegls, un laiks, kas bijis dots lomas sagatavošanai, ir bijis visai garš. Pirmais posms bija muzikālā materiāla apguve, šobrīd esmu līmenī, kad mēģinu lomā iedziļināties psiholoģiski un neteikšu, ka tas ir viegli. Mēģinu saprast un sev attaisnot to, ko lēdija dara. Beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka šis stāsts, kurš ir ļoti traģisks un melns, pilns asinīm, ir arī stāsts par mīlestību, par to, cik ļoti lēdija Makbeta savu vīru mīl. Viņa ir gatava iet līdz ar šo cilvēku un piedalīties it visā, ko viņš grib darīt. Šī kopīgā tieksme uz varu... Tā ir tāda perversa, bet tomēr mīlestība." Uzvedums pirmizrādi piedzīvoja 2016. gadā, to veidojuši muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu mākslinieki "Mareunrol's", gaismu mākslinieks Kevins Vins-Džonss, horeogrāfe Linda Mīļā, videomākslinieks "-8". Pašu pirmo reizi Rīgā opera "Makbets" iestudēta 1975. gadā. "Makbets" ir Verdi desmitā opera un pirmā, kurai iedvesmu sniegusi Viljama Šekspīra daiļrade, par kuru komponists jūsmojis kopš agras jaunības.

Izsmalcinātā, īpaši Latvijas publikai izstrādātā kamermūzikas programmā trešdien, 15. janvārī, uz Dzintaru Mazās zāles skatuves satiksies pianists Reinis Zariņš un vijolniece Viktorija Mullova, atskaņojot Brāmsa, Šūberta, Pērta un Takemicu skaņdarbus. Vijolnieci no Žukovskas pilsētas, kas atrodas netālu no Maskavas, klausītāji vairāk iepazina pēc uzvarām divos nozīmīgos konkursos – Pētera Čaikovska konkursā Maskavā un Žana Sibēliusa konkursā Helsinkos. 1983. gadā plašu publicitāti izpelnījās viņas bēgšana no Padomju Savienības, kas bijusi teju spiegu romānu cienīga. Jau vairākus gadus Viktorijai Mullovai izveidojusies veiksmīga sadarbība ar mūsu pianistu Reini Zariņu. "Sarunāšanās mēģinājumu laikā ir nepieciešama," stāsta Reinis Zariņš. "Mēs klausāmies viens otru un testējam viens otra robežas, ko varam atļauties darīt. Tā varbūt pat ir viena no visaizraujošākajām lietām, spēlējot kopā, ko es vispār zinu. Mūzika ir brīnišķīga, un mūzika šādā veidā ļauj cilvēkiem tā kā runāt bez vārdiem. Dažreiz tās ir nianses, kuras nav saskatāmas, teiksim, uz mums skatoties, kamēr spēlējam. Bet tas ir kaut kas, ko mēs zinām, un varbūt, ja labi zina šo mūziku, var saklausīt. Ka varēja būt tā, bet mēs izdarījām šādi, un kāpēc tā izdarījām. Tas ir mikrosekunžu jautājums, un tas ir ļoti, ļoti aizraujoši. Tajā visā ir arī tāda bīstama sajūta, un tas padara kopā spēlēšanu par tādu priecīgu pasākumu."  

Mākslas muzejā "Rīgas birža" Boses zālē atklāta Japānas fonda ceļojošā izstāde "NINGYŌ: Japāņu leļļu māksla", kas būs apskatāma līdz 9. martam un sagatavota kā turpinājums Japānas fonda populārajai ceļojošajai izstādei "Japāņu lelles: lūgšanu veidi, mīlestības iemiesojumi". NINGYŌ japāņu valodā nozīmē "cilvēka veidols". Izstāde iepazīstina ar ilgajā Japānas pastāvēšanas vēsturē izkopto leļļu mākslas kultūru, izmantojot 67 rūpīgi izvēlētas lelles, kas grupētas četrās sadaļās: "Ņingjō kā lūgšana bērnu labklājībai", "Ņingjō kā mākslas darbs", "Ņingjō kā tradicionālā māksla" un "Ņingjō kultūras izplatība". Izstādē tiekamies ar kuratori Kristīni Mileri, Japānas vēstnieku Latvijā JOŠIDU Kensuki, Latvijas pirmo vēstnieku Japānā Pēteri Vaivaru un japāņu valodas tulku, gidu un lektoru Uģi Nasteviču. "Ļoti daudzas no izstādes lellēm tapušas, uzrunājot dažādus leļļu māksliniekus," atklāj izstādes kuratore no mākslas muzeja "Rīgas birža" Kristīne Milere. Izstāde sākusi ceļot pa pasauli 2020. gadā, ir jau izceļojusies un pie mums nonākusi no Āfrikas. "No muzejiskā skatupunkta runājot, Japāņu kultūra izceļas ar to, kādā veidā viņi lietas pasniedz," stāsta Kristīne Milere. "Priekšmeti nebija iepakoti parastā veidā, kā mēs to varētu iedomāties, bet bija izmantoti ļoti daudzi dabīgi materiāli – kartons, koks. Jau veids, kādā lelles bija iepakotas – ja Japānas kultūra var attīstīt papīra locīšanas mākslu, tad varat tikai iedomāties, cik profesionāli viss bija iepakots! Kas mani pārsteidza visvairāk, ieraugot šīs lelles pirmo reizi, bija šo priekšmetu mākslinieciskā kvalitāte – kādi ir tekstili, tas viss ir roku darbs, gan keramikas lelles, gan papīra lelles, cik pat organiski un dabīgi papīrs spēj attēlot audumu vai cilvēku sejas. Tehniskā puse ir ļoti pārsteidzoša."  Tas, ka lelles ir neatņemama ikdienas dzīves sastāvdaļa, raksturīgs ne tikai Japānai, taču leļļu daudzveidība un meistarīgais amatnieku roku darbs, ko papildina dziļa mīlestība pret lellēm, ir tieši japāņu kultūras iezīme. Šī izstāde sniedz visaptverošu ieskatu japāņu leļļu kultūrā, sākot ar Kataširo un Amagacu, kas tiek uzskatītas par leļļu arhetipiem Japānā, iekļaujot noteiktiem reģioniem raksturīgas lelles, kas atspoguļo dabas apstākļus un stāstus no visas Japānas, un beidzot ar mūsdienu Japānas lellēm, kas iecienītas kā rotaļlietas, kā arī ar kolekcionējamām figūrām, kuras tiek augstu novērtētas visā pasaulē. "Lellēm ir īpaša vieta japāņu sirdīs, un lelles ir kā logi, caur ko varam ielūkoties dažādos japāņu dzīvesveida aspektos. Tās tika lolotas  kā reliģiski simboli, rotaļlietas, tās bija svarīgas sezonas festivālos," stāsta Japānas vēstnieks Latvijā JOŠIDA Kensuke. "Lelles ir pierādījums japāņu senajām amatniecības tradīcijām. To izgatavošana tika attīstīta līdz augstākajam meistarības līmenim, pateicoties amatnieka nenogurstošajiem estētikas meklējumiem un rūpīgai uzmanībai pret katru detaļu. Šo leļļu  darināšana atklāj, ar kādu mīlestību japāņi izgatavo lietas."

"Klasikā" uz sarunu aicinām Hammond ērģeļu virtuozu un pedagogu Ati Andersonu, kurš intervijas ievadā atceras, kā sākusies viņa paša mīlestība uz Hammond ērģelēm un pauž gandarījumu par Liepājas Lutera baznīcas vēsturisko instrumentu, kura atjaunošanas process noslēdzies 2024. gadā. Tāpat Atis priecājas par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas jauno instrumentu pilnā komplektācijā. Runājam arī par instrumenta īpašo skaņu, par iespējām, ko tas sniedz, par savādāku koordināciju, domāšanu un piesitienu, salīdzinot ar klavierspēli. Un vēl arī to, kādas zināšanas nepieciešamas, lai iegūtu kontaktu ar instrumentu, par Leslie skaļruņa iedarbību, vibrācijām, dvēseli. Visbeidzot - arī par Hammond ērģeļspēles apguves iespējām, par dažāda žanra mūziku un instrumentiem, kuri vislabāk draudzējas ar to.

Klajā nācis žurnāla "Mūzikas Saule" jaunais laidiens un tā centrālā tēma - arfas un arfisti. Sarunā ar žurnāla galveno redaktoru Orestu Silabriedi uzzinām par arfu daudzveidību un šī instrumenta spēlētājiem Latvijā un ārpus tās, kā arī noskaidrojam, kādas tēmas vēl aplūkotas žurnāla laidienā un ar kādām pārdomām drukātā izdevuma veidotājs lūkojas rītdienā. Žurnāls "Mūzikas Saule" piedāvā sarunas ar Ievu Šablovsku, Elizabetu Lāci, Dārtu Tisenkopfu-Muselli, Oskaru Krašauski-Krauzi un Dagniju Eihenu, kuri pārstāv dažādu paaudžu arfistus Latvijā. Uzzinām, ko latviešu komponisti radījuši arfai, sastopam arī arfistus ar pasaules vārdu -  vēstures zinātāju un praktiķi Endrū Lourensu-Kingu un ķeltu arfas speciālistu Tomu Daunu. Vēl laidienā arī atmiņas par komponistu Romualdu Kalsonu, tikšanās ar cilvēka dziedamās balss veidošanas meistariem Džoannu un Kenetu Bozmaniem, raksti par populārās mūzikas meistariem Jāni Zvaigzni un Ēvaldu Stērstiņu, dziedātāju Viktoriju de los Anhelesu, trimdas komponistēm sievietēm u. c.  

29. decembrī Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē izskanēs Rīgas Gospelkora un tā vadītājas Kristīnes Prauliņas koncerts, kurā piedalīsies arī pianists Toms Mikāls, ģitārists Jānis Kalniņš, basģitārists Valters Sprūdžs un sitaminstrumentālists Miķelis Vīte. Kristīne Prauliņa: "Es ļoti vēlējos, lai šajā programmā ir tā Ziemassvētku noskaņa, kas cilvēkam jau ir pazīstama, kāds luterāņu korālis, ietērpts jaunā gospela tērpā. Protams, gospelmūzikas Ziemassvēku klasika, kas varbūt visiem nav tik zināma, bet stāsta Ziemassvētku stāstu un tajā ir Ziemassvētku sajūta. Manuprāt, gospelmūzika ļoti iederas Ziemassvētkos, jo gospel tulkojumā no angļu valodas ir “labā vēsts” - Ziemassvētkos mēs svinam Jēzus dzimšanu, nākšanu šai pasaulē, un tas būtībā ir tas, ko mēs svinam jebkurā gospeļmūzikas koncertā, tas tur vienmēr ir.  Būs dziesmas, kas gan rada svētku noskaņu, gan ļauj apdomāt dažādus ar ticību saistītus jautājumus, liek mums vērst skatu uz iekšpusi un arī uz Dievu celt acis, lūgšanas vai kādas pārdomas. Savā kodolā par to ir jebkurš gospelkoncerts, un to mēs, protams, saglabājam arī Ziemassvētkos. Skanēs arī Jūsu aranžētas melodijas? Tādas laikam ir trīs. Ir mana dziesma, kurai esmu radījusi aranžējumu korim, ir luterāņu korālis, ko saucu par savu mīļāko Ziemassvētku dziesmu, kā arī “Vēsā ziemas naktī”, kurai esmu izveidojusi salikumu tieši gospeļkorim. Un ir man ļoti mīļš mākslinieks PJ Morton, kas ir gospela un soulmūzikas mūslaiku zvaigzne. Viņam Ziemassvētku albumā ir brīnišķīga dziesma “Do You Believe”. Ļoti vēlējos to nospēlēt, un mēs ar kori esam radījuši aranžējumu šai dziesmai, tā kā ir nedaudz iezīmēta arī jaunrade. Veidot aranžējumus šim sastāvam savā ziņā droši vien ir nepieciešamība, bet vai Jūs šo procesu arī izbaudāt? Absolūti. Pēdējos gados, kopš man ir meitiņa, un viss pirmais laiks ar [viņu] - tie, kam ir bērni, tie zina (smejas). Jauna pasaule, viss mainās, laiks kļūst pilnīgi citādāks. Grūti pat to izskaidrot. Laiks ir vislielākā vērtība, kas mums ir. Man būtībā jau kopš grūtniecības sirdī visu laiku ir tāda degsme, gribas radīt, gribas šos aranžējumus, rakstīt dziesmas, tas manī iekšā pilnīgi burbuļo. Un laiks ir tik limitēts… Es ļoti labprāt to darītu daudz vairāk un augtu tajā. Es apzinos, ka esmu absolūti zaļš gurķītis šajā jomā, bet noteikti gribu mācīties un augt, un esmu ļoti pateicīga, ka man ir tā iespēja to darīt ar šādu kori, kura potenciāls ir, manuprāt, vēl neapzināts. Potenciāls ir ļoti liels. Nevis tāpēc, ka mēs visi būtu augstas klases profesionāļi, bet tāpēc, ka cilvēkiem deg acis un sirdis par šo mūziku, un tas ir vēl daudz svarīgāk par kādām tehniskajām spējām. Tehniskās spējas vienmēr var piedzīt, es tā uzskatu, bet mīlestība pret to, ko tu dari - vai nu tev ir tā degsme, vai nav. Šim korim ir, līdz ar to man ir liels prieks un gandarījums par jebko, ko jaunu varu iedot šim sastāvam, un dzirdēt to - tas elpo un dzīvo, tas ir brīnišķīgi." Rīgas Gospelkoris izveidots 2003. gadā un koncertējis gan daudzviet Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī piedalījies dažādos pašmāju un ārzemju projektos kopā ar populāriem izpildītājiem.     

"Klasikā" uz sarunu aicinām vokālās grupas "Latvian Voices" dalībnieces: tās vadītāju un komponisti Lauru Jēkabsoni, kā arī Unu Stadi un Beāti Krūmiņu. Runājam gan par aizvadītajiem koncertiem Vācijā, kuru laikā grupas dalībnieces tradicionāli piedalījās arī Lūcijas dienas svinībās, gan par nepieciešamajiem izaicinājumiem, jauno albumu "SNIEGums", kas "Klasikas" ēterā pirmatskaņojumu piedzīvos 24. decembrī, gan arī par gaidāmo tikšanos ar Latvijas klausītājiem.  

16. decembrī un 8. janvārī VEF Kultūras pils Lielajā zālē pie klausītājiem atgriezīsies Rīgas Doma meiteņu kora "Tiara" un diriģentes Airas Birziņas koncertuzvedums visai ģimenei "Gribas drusku pablēņoties". Tas tapa 2005. gadā, sadarbojoties ar animācijas filmu studijas "Dauka" režisoriem Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu, lai kopīgi veidotu dziesmu programmu ar skaistākajām latviešu animācijas filmu dziesmām. 2005. gadā radītā Alberta Kivlenieka asprātīgā kustību horeogrāfija nu tikusi papildināta un iestudēta horeogrāfes Egijas Abarovičas vadībā, bet 72 kora dalībnieces dziedās un dejos melodijas no animācijas filmām "Kabata", "Zaķīšu pirtiņa", "Zelta sietiņš", "Sēd uz sliekšņa pasaciņa", "Neparastie rīdzinieki", "Desas piedzīvojumi", "Laimes lācis", "Ness un Nesija" u. c. Sarunā ar Intu Pīrāgu Aira Birziņa atgādina, kā radās šis uzvedums un kāpēc viņa atgriežoties pie tā, nemeklē jaunus eksperimentus. Runāts tiek par Rozes Stiebras un Anša Bērziņa iesaisti dziesmu izvēlē. Par tēlu un noskaņas notveršanu, dejošanas būtisko lomu, elpas noturību un improvizāciju, lai sasniegtu dziesmas raksturu. Kopīgi atceramies kora meitenes, kuras piedalījušās pirmajā koncertuzvedumā, kas ieskaņots arī albumā. Uzzinām, kāpēc Airai svarīgi turēties pie pirmā nošu eksemplāra, bet noslēgumā daži vārdi par Kormūzikas balvu, kurai pretendentus vēl var pieteikt līdz 14. decembra vakaram, un novēlējumi žūrijai un diriģentiem/dziedātājiem. Aira Birziņa: Programma ir saglabāta tieši tāda pati, jo ko gan tur vēl mainīt un grozīt, ja tā ir labi ritējusi un patikusi gan mūsu dziedošajām meitenēm, gan skatītājiem. Šo programmu ļoti pārdomāti veidoja Roze [Stiebra] ar Ansi [Bērziņu], tāpēc es uzticos un nemeklēju jaunus eksperimentus. Protams, šodien skan atšķirīgi, jo ir citas solistes, citāds instrumentārijs gan pavadošajā grupā, gan meiteņu instrumentu solistu sastāvā, jo tos mēs katrreiz variējam. Protams, tas atkarīgs no tā, ko meitenes šobrīd spēlē, cik ir pieejams flautu, saksofonu, vijoļu utml. Šī programma bija kora pirmais sānsolis no akadēmiskās mūzikas, veidojot uzvedumu 2005. gadā. Dažas no meitenēm pirmoreiz iemēģināja balsi citādā dziedāšanas manierē tieši ar šīm dziesmām, un kā ļoti spilgtu solo toreiz varu nosaukt Elīnu Osi, toreiz Šmuksti, kas dziedāja folkloras dziesmas “Visi kakti norasoja” solo. Tas bija jaunums viņai un man, ka viņai tik kolosāli izdodas spēcīga, folkloristiska skaņa, viņai bija liela jauda to dziedot. Visas programmas laikā ir ļoti dažādu stilu dziesmas, tipiskas kordziesmas ir tikai divas vai trīs. Pārējās ir dažnedažādas, kur īsti neder akadēmiskā un jo īpaši legato dziedāšana. Tur vairāk ir svarīgs vārds un instrumentāla tipa balss veidošana, kur svarīga ir ļoti precīza ritmiskā struktūra arī tad, ja melodija ir liriska un plūstoša. Imanta Kalniņa dziesmas tieši tādēļ ir diezgan grūtas.  

14. decembrī Rundāles pils Baltajā zālē viesosies ievērojamā Liepājas arhitekta Paula Maksa Berči vārdā nosauktais stīgu kvartets, kurā muzicē četri Liepājas Simfonskā orķestra mūziķi - Gunārs Mūrnieks un Diāna Reimane (vijole), Elīna Čipāne (alts) un Klāvs Jankevics (čells). Četrotne šoreiz apvienosies ar klarnetistu Egīlu Šēferu, kopā atskaņoto Volfganga Amadeja Mocarta Kvartetu klarnetei un stīgu trio KV378 un Maijas Einfeldes “Skumjajām serenādēm”. Kvarteta priekšnesumā izskanēs arī Jozefa Haidna stīgu kvartetiem op. 76 nr. 4 “Saullēkts” un Pētera Vaska Trešais stīgu kvartets, kam dots nosaukums “Ziemassvētku kvartets”. Sarunā ar Klāvu Jankevicu - stāsti par stīgu kvarteta rašanos un Rundālē atskaņoto mūziku, tās vēstījumu un izpratni, kā arī par sadarbību ar klarnetistu Egīlu Šēferu. Uzzinām par čellista attiecībām ar kamermūziku, par muzicēšanu Rundālas pils Baltajā zālē un Ziemassvētku sajūtām.

13. decembrī Torņkalna baznīcā festivālā “Eiropas Ziemassvētki” izskanēs koncertprogramma “Ravels, Debisī. Ziemassvētki Francijā” ar Kloda Debisī, Morisa Ravela, Olivjē Mesiāna un dažādu citu laikmentu franču komponistu mūziku. Latvijas Radio koris diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā šoreiz aicinājis sadarbībai saksofonistu Aigaru Raumani un ērģelnieku Aigaru Reini, kuri atskaņos arī Kloda Debisī Rapsodiju un Ežēna Bocas “Āriju”. Latvijas Radio kora priekšnesumā - Fransisa Pulenka “Ziemassvētku laika motetes”, Olivjē Mesiāna “Jēzus mūžības slavinājums” Klitus Gotvalda pārlikumā korim un motete ‘‘O sacrum convivium’’, kā arī Morisa Diruflē kordarbi Sarunā ar diriģentu Sigvardu Kļavu uzzinām par franču vokālās mūzikas krāsām un kā korim rakstījis Fransiss Pulenks, kā Olivjē Mesiāna instrumentālam sastāvam komponētai mūzikai piestāv vēlāk pievienots teksts, kā gregoriskais korālis ieskanas Morisa Diruflē mūzikā.

14. decembrī Mazajā ģildē Lielās mūzikas balvas laureāts Trio Palladio (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) atskaņos jaunu koncertprogrammu, kuru veido divu pasauļu pretnostatījums: trīs Baltijas autoru darbi un Franča Šūberta Pirmais klaviertrio, kas sacerēts neilgi pirms autora nāves. Lietuvu pārstāvēs Anatolijs Šenderovs (1945-2019) un viņa "Dziesma un deja" (2008), Igauniju - Erki Svens Tīrs (1959) ar Fata morgana (2004), bet Latviju - Pētera Vaska (1946) darbs "Vientuļais eņģelis" (2006/2019). Baltijas valstu komponistu darbi izskanēs kā veltījums Baltijas ceļa 35. gadskārtai, tāpēc Kristīne Blaumane dalās savās atmiņās par Baltijas ceļu: "Mana un Evas paaudze, mēs vēl bijām pārāk jauni, lai mums padomju laiks atstātu kaut kādas traumas. Tajā pašā laikā bijām jau pietiekoši saprātīgā vecumā, lai apzinātos notikuma nozīmību. Es jūtos priviliģēta, ka saprotu, ko tas nozīmē. Nevajag iedomāties, ka brīvība un neatkarība ir kaut kas pašsaprotams. Tam vajadzētu būt pašsaprotamam, bet [jāspēj] novērtēt to pa īstam, jo mēs piedzīvojām arī laikus, kad tā nebija." Par gaidāma koncerta laikmetīgo repertuāru stāsta Reinis Zariņš: "Visi baltiešu komponistu darbi tapuši jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē, tātad samērā nesen. Varētu teikt, nesena laikmetīga mūzika, bet tās pamatā ir pavisam fundamentālas lietas, kaut kas pagānisks, kaut kas no mūsu senčiem, kaut kas sensens, nozīmīgs jebkuras kultūras cilvēkam. Gan Šenderova darbā, gan Vaska bezgalīgajā dvēseles dziesmā ir tādas lietas, kas ir saprotamas pilnīgi visiem cilvēkiem. Tīra opusā Fata morgana mani visvairāk saista tas, kā dabiskā skaņurinda izmantota tik iespaidīgā, mistēriskā, noslēpumainā veidā. Dabiskā skaņurinda galu galā ir pamats visai mūzikai, ko cilvēks tikai vienu dienu ir atklājis un iemācījies izmantot, bet tā ir ierakstīta šīs pasaules DNS kopš radīšanas. Šī skaņurinda ceļas kā nogrimusi pils no ezera, un iespaids ir ļoti spēcīgs. It kā nesena mūzika, kas kaut kādā ziņā tomēr ir ļoti sena. Vismaz es tā par šiem skaņdarbiem esmu sācis domāt." Eva Bindere: Jā, Šenderova skaņdarbs tiešām ir ārkārtīgi pagānisks, tas ir īstākais vārds, kā to aprakstīt, pat salīdzinoši traks savā garā. Godīgi sakot, biju pārsteigta, kad pirmoreiz to dzirdēju, jo tas aiziet tādā virpulī, ko es galīgi nebūtu [gaidījusi]. Tā nav tā ideja, ko mēs sagaidām no lietuviešu mūzikas, atverot lappuses un nezinot skaņdarbu. Katrs no šiem trim darbiem rāda savu, ļoti īpašu pasauli, un tie ir savstarpēji ļoti kontrastējoši, tādēļ domāju, ka būs interesanti tos dzirdēt un salīdzināt tās skaņu vīzijas, kādas katrs no tiem rada. Trio “Palladio” šobrīd ir Latvijā un 14. decembrī būs koncertā Mazajā Ģildē, bet pēc tam jums ir koncerti arī Moldovā un Itālijā. Tur būs šī pati programma? Reinis Zariņš: Mēs miksēsim gan šos, gan iepriekš spēlētus darbus, kādas nu vēlmes kura koncertvieta izteica, tā kā tas no mums prasīs papildus darbiņu, kas vienmēr ir ļoti labi. Kristīne Blaumane: Bet ir svarīgi, ka mēs visos šajos koncertos spēlēsim mūsu tautieti Pēteri Vasku. Tas tiks atskaņots visur, tāpat kā Šūberta trio.