"Nebūšu oriģināla un tāpat kā daudzi mani kolēģi radio, presē un televīzijā, atskatīšos uz 2018. gada pērļu vākumu šajā raidījumu ciklā, kas ar nosaukumu Latvijas pērles arī beidz savu skanējumu, bet, kā tas sauksies un ko tajā varēs dzirdēt, par to šī raidījuma beigās," bilst raidījuma autore Zane Lāce. Bet tagad atcerēsimies, kur vērojams saktām bagātākais tautas tērps, kur top lielais musturdeķis, ka carnikavieši agrāk nēģus cepa, kā Maltas pusē ar zirga pasta ratiem brauca, kāda interesanta pudele glabājas Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā un kā Vijciemā  pēc sentēvu metodēm čiekurus kaltēja. Veidojot  šo raidījumu  divu gadu garumā, pārliecinājos, ka ikvienā pagastā un pilsētā ir vismaz viens pagātnes mantojuma objekts, par kuru vietējie muzeju, kungu māju, baznīcu darbinieki, bibliotekāri un vēsturnieki var ko pastāstīt. Un turpmāk raidījums  ar nosaukumu Vietu lietas turpinās skanēt ierastajā laikā, bet raidījuma vairāk  pievērsīšos konkrētas vietas vairākiem objektiem vai lietas aplūkošu tuvplānā. Tās būs senākās vai interesantākās, vai neparastākās, vai unikālākās dažādu laikmetu liecības, kas saglabājušās līdz mūsdienām un bez kultūrvēsturiskā matojuma vērtības sevī ietver arī mūsu zemes un cilvēku stāstus. Tās var būt lielākās mēslu dakšas, baronu meitas kristāmkleita no 18.gadsimta, lielākā/mazākā baznīca, krāšņākais baroka laika kungu nams, ievērojama rakstnieka skolas burtnīca vai kolhoza priekšsēdētāja portfelis. Raidījuma mērķis ir iepazīstināt klausītāju ar Latvijas  dažādo laikmetu mantojumu, uzsverot tā vērtību, radīt interesi un līdz ar to, arī niansēti izcelt katras pilsētas un pagasta kultūrvēsturiskos vaibstus.

Baznīcu bijis nodomāts celt citā vietā, bet baļķus vedot, zirgs satrūcies, pārpeldējis upi un apstājies tieši vietā, kur tagad slejas baznīca. Tā bijusi zīme, ka tieši te jābūvē baznīca. Tāda ir leģenda par Bērzgales jeb Bēržgales baznīcu. Dievnams pieder pie vecākajām Latgales baznīcām, kas celtas no koka. Tā būvēta 18. gs vidū. Līdzās vairākiem mākslas pieminekļiem, kas te aplūkojami, te ir stāsts par priesteri Antonu Šķeļu, kurš padomju laikos, pats staigādams noplukušā mētelī, vāca naudu šī dievnama remontam, un arī pats piedalījās baznīcas atjaunošanas darbos. Kopā ar dievnama uzturētāju un atslēgu glabātāju Lidiju Bluku esam uzkāpušas baznīckalnā, kur stāv vienkārša, bet cēla un sena baznīca. Dieva Apredzības baznīcas nosaukumu simbolizē virs nama durvīm vitrāžā izveidotā visu redzošā Dieva acs. Lidija aicina iekšā pa sānu ieeju, caur sakristeju, kur apskates cienīgs ir pamatīgs skapis rotāts ar kokgrebumiem. Ēkas būvdarbi pabeigti 1750. gadā, un baznīcas ārējais izskats laika gaitā maz mainījies. Šī baznīca ir ievērojams koka arhitektūras celtniecības paraugs, tās vidusdaļā atrodas liels altāris ar skaistiem baroka kokgriezumiem.

"Muižas laikā vienā pagraba daļā atradās virtuve Zengeru suņiem. Padomju laikos tur iekārtoja gaļas tirgotavu, no kuras uz pirmo stāvu veda šauras vītņveida kāpnes," raksta Kristīne Zaļuma izdevumā „Liepupes muiža." Raidījumā kopā ar tagadējo muižas īpašnieci Egitu Lausku izstaigājam vienu no vislabāk saglabātajām baroka laika muižām Vidzemē. Ielūkojamies gan svinību zālēs, gan pagrabā, gan bēniņos un ieklausāmies arī stāstā, kā te laiku ir vadījis Garlībs Merķelis. "Restorāns un viesnīca ir vienīgais veids, kā šo ēku uzturēt," atzīst Egita Lauska, stāstot par par Liepupes muižu, agrāk sauktu par Pernigeli. Vēl ilgi laiku tā tika dēvēta par Meķes muižu kā atsauce uz bijušajiem īpašniekiem fon Mekiem. Senākās liecības par Liepupes muižas kungu māju ir 1674. gadā tapušais zīmējums, bet nams, kāds tas izskatās tagad, ir celts 1751. gadā un tā ir viena no vislabāk saglabātajām baroka laika muižām. Tiesa, vēl pirms pāris desmit gadiem nams bija iekļauts 100 apdraudētākie Eiropas kultūras pieminekļu sarakstā, jo atradās uz sabrukšanas sliekšņa. 2004. gadā  šīs potenciālas drupas  savā īpašumā iegādājās Egita Lauska un pēc astoņu gadu restaurācijas darbiem Liepupes kungu nams durvis ver kā pieczvaigžņu  viesnīca un restorāns, bet tajā pašā laikā te apmeklētāji var iepazīt senās nama pērles. „Pretī parādes durvīm, vestibilā ir durvis uz kungu mājas visgreznāko telpu – Lielo zāli jeb Balto  zāli. Telpa atjaunota tās sākotnējā struktūrā, atdodot zālei  seno trīs telpu plānojumu. Īpaši bagātīgi šeit redzami atjaunotie baroka laika griestu veidojumi. 20. Gadsimta 30. Gados Svētku zālē dzīvoja skolas audzēkņi. Tūlīt pēc kara zāle kalpoja ka graudu glabātava. Pilnībā  noplēšot  lieveni  no parka puses, graudus ar smagajām automašīnām vai zirgiem ieveda un nobēra zālē.  20. Gadsimta  50. gados ēkas pirmajā stāvā plānojumu radikāli  mainīja -  noārdīja starpsienas, izjaucot  telpu barokālo arhitektūru,” tā savā  grāmatā „ Liepupes muiža” raksta   Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece, Kristīne Zaļuma. „Šī ir Lielā zāle. Ssaglabājušies ir griesti, kas vieni no pirmajiem Latvijā tādi grezni pretenciozi griezti kopš 1751.gada. Tie ir ģipša rotājumi, katrs no tiem ar rokām veidots,” par Svētku zāli stāsta Egita Lauska. Padomju laikā daudz bojāts un gājis zudībā, bet bija 20.-30. gadu fotogrāfijas, pēc kurām varēja atjaunot ēkas griestus. Griestu dekori gan ir vienīgais, kas Liepupes muižā saglabājies no iepriekšējiem laikiem, citas interjera detaļas un mēbeles ir iegādātās mūsdienās antikvariātos, vadoties pēc tā laika modes tendencēm un mūsdienu saimnieku gaumes. Stāstot par Liepupes muižu, Egita Lauska vairākas reizes min, ka padomju gados skarbi izturējušies gan pret ēku, gan muižas apkārtni. Viss bijis diezgan aizaudzis. Tālāk dodamies uz Mazo svinību  zāli, kur Egita Lauska rāda savu lepnumu – atjaunoto podiņu krāsni ar zili baltām flīzēm. Kristīne Zaļuma grāmatā „Liepupes muiža” raksta: „Arhitekts  Mārtiņš Ozoliņš , apsekojot muižu 1949. gadā, norādīja, ka  vienā telpā ir vērtīga holandiešu podiņu krāsns, kas senāk bija Pieminekļu valdes aizsardzībā. Drīzumā padomju saimniecības priekšsēdētāja Līna  Dāldere  speciālai brigādei kamīnu lika izvākt no kungu mājas. Turpat pagalmā visus podiņus sīki jo sīki sasita, bet lauskas ieraka parka teritorijā, kur vēlāk izveidoja  piebraucamo ceļu uz dārzniecību. Lauskas vēl ilgus gadus rudeņos lielā skaitā parādījās  uz zemes ceļiem, atsaucot atmiņā seno godību.” Egita Lauska stāsta teju neticamu atgadījumu par sastapšanos ar kāda veca podnieka radiniekiem, no kuriem iegādājušies vecā meistara saglabātu krāsni, kuras meistars, iespējams, būvējis arī Liepupes muižas lauskās sasisto krāsni. Kungu namā var arī paviesoties nelielā bibliotēkā, kurā rodamas grāmatas no tiem laikiem, kad te ir viesojies  Garlībs Merķelis, kurš 18. gs. 80.gadu beigās strādāja par mājskolotāju un draudzējas ar toreizējo muižas īpašnieku fon Meku dēlu  Frīdrihu.  Vēl Liepupē no sendienām, no 18. gs vidus, ir saglabājušās pamatīgas koka durvis pie galvenās ieejas, rotātas ar krāšņām  eņģēm, un dekoratīvu atslēgas apkalumu, ka arī barokālas kāpnes, pa kurām var nokļūt otrajā stāvā un tālāk atjaunotajos bēniņos.

Mercendarbes muiža ir viena no krāšņākajām Baldones vēsturiskajām celtnēm. No pagājušā gadsimta sākuma te ir saglabājušās ieejas vestibila grīdas flīzes un oriģinālā sienu krāsojuma fragmenti, kā arī senās kāpnes, kas ved uz otro stāvu. Šajā namā lūkojam to agrāko saimnieku – baronu Līvenu – atstāto mantojumu, gan arī izzinām Baldones kūrorta tapšanas un darbības vēsturi. Ekskursija Baldonē, Mercendarbes muižā, parasti sākas jau durvju priekšā, jo durvis ir galvenais objekts, kas jāskata no ārpuses. Tās veidojuši vietējie meistari rokoko stilā. „Uz jautājumu, kāpēc tās ir nesmukā pelēkā krāsā, atbildi jau snieguši vēsturnieki – tajā laikā citas krāsas nebija un tādas tās arī ir atjaunotas,” skaidro Baldones tūrisma attīstības biedrības vadītāja Zane Ulmane. Minētās rokoko stila ozolkoka durvis ir Mercendarbes muižas lepnums – iepelēkas ar gracioziem rotājumiem, iztālēm tās atgādina  laumiņas naktskreklu. Durvis ved iekšā bijušo baronu Līvenu dzimtas namā, kur tagad atrodas gan tūrisma informācijas centrs, gan arī  Baldones muzejs. “Vieta jau ir zināma no 1254. gada, tikai  ar citu nosaukumu. Šīs zemes ir piederējušas Rīgas arhibīskapijai un toreiz šī vieta saukusies Mercepole, tad Mercdorf, tad Mencendorf un Mencendarbe ir tikai kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem. Tas ir latviskots nosaukumus pēc agrārās reformas," skaidro Zane Ulmane. Muiža Baldonē bijusi jau no 17. gadsimta. 1686. gadā to pārdod Kurzemes hercogam un simts gadus tā ir rentes muiža. Tolaik muižas ēka bija vienstāvu guļbūve ar salmu jumtu un manteļskursteni un divām krāsnīm. 1786. gadā muižu nopirka viens no plašās Līvenu dzimtas pārstāvjiem – Fridrihs Georgs fon Līvens un viņš 1789. gadā veic pārbūvi un kopš tā laika stāv Mencendarbes muižas ēka. Kad beidza pastāvēt Kurzemes hercogiste un muiža iekļāvās Krievijas impērijas sastāvā, tad arī tika pieņemts lēmums dibināt Baldones kūrortu un ridrihs Georgs fon Līvens bija viens no pirmajiem tā veidotājiem. “18. gadsimtā zemnieku mājās pat teltīs kungi mitinājušies, lai tikai varētu sērūdeņa brīnumainās spējas izmantot,” stāsta Zane Ulmane. Bet runājot par Līvenu dzimtu, pēdējais ēkas īpašnieks bija Karloss fon Līvens, kurš Pirmā pasaules kara laikā no šejienes devās bēgļu gaitās uz Vāciju un kara gados kungu namā uzturējās vācu armijas virsnieki. Par viņu dzīvošanu te ir saglabājušās daudzas fotogrāfijas. No 1939. gada līdz 2012.  gadam kungu mājā darbojās bērnu nams, bet kopš 2013. gada te sākās restaurācijas darbi un ēka tiek atjaunota, lai apmeklētāji var gūt ieskatu, kā te izskatījies Līvenu saimniekošanas laikā, un kopš 2017. gada janvāra vienā no telpām ir iekārtots Baldones muzejs.  

Dodamies un lielāko Ziemeļkurzemes pili - uz Dundagas pili, kur izstaigājam visu ēku un arī nokāpjam pils vecākajā daļā, kas saglabājusies no 13.- 14. gadsimta un kur 20. gadsimta sākumā bija baronu Ostensakenu bērnu mazgājamā telpa. Dundagas pils ugunsgrēku piedzīvoja divas reizes - 1872. gadā, kad pāri palika tik apdeguši mūri, un 1905. gadā, kad nemiernieki no kaimiņu pagasta pa pils logiem iekšā samet degošus vīkšķus un milzu nams izdeg daļēji. Laika gaitā Dundagas pils ir piedzīvojusi neskaitāmas pārbūves un daudzus saimniekus, un arī gadiem ilgi tā ir vilinājusi tūristus kā viena no vecākajām un lielākajām Ziemeļkurzemes pilīm. "Atradām lielu plusu ugunsgrēkam. Pēc katra ugunsgrēka, atjaunojot pili, palielinās istabu skaits. Sākumā pilī ir 50 istabas, tad 100, tagad pilī ir 150 telpas," stāsta Dundagas pils kultūras pasākumu organizatore Ruta Bērziņa. Kopā ar viņu dodamies ceļojumā pa šo ēku. “Pils ir viena no senākām un vecākajām Ziemeļkurzemē, tās celtniecība ir datēta ar 13.gadsimta 50 gadiem. Pirmo reizi dokumentos Dundaga jeb kā toreiz teica Dunetage minēta 1245. gadā, kad Rīgas bīskaps Nikolajs dāvina savam domkapitulam šeit 200 akrus zemes. Rīgas doma kapituls būvē šeit ēku, kas drīzāk tajā laikā atgādināja cietoksni, bet tas kalpoja tikai kā lauksaimniecības produktu savākšanas vieta,” ar pils senāko vēsturi iepazīstina Ruta Bērziņa. Par skaistu muižnieku mītni pils veidojās ap 1600. gadiem, kad precību ceļā to iegūst fon Maidelu dzimta un Dundagā saimnieko enerģiska saimniece Anna Sibilla fon Maidele (Ostensakena). Viņa veica lielas un grandiozas pārbūves pilī. Annas Sibillas fon Maideles saimniekošanas laikā te tika izveidota galerija ar balkoniem, pili bija sava lūgšanu kapela un zvanu tornis. Tagad no šīm celtnēm nekas nav saglabājies. Tik izpētot pils mūrus, par vairākām pārbūvēm liecina 13 dažādu veidu ķieģeļi. No baronu laikiem pils pagalmā ir saglabājusies aka. Laika gaitā Dundagas pils piederējusi septiņiem saimniekiem, sākot ar Rīgas domkapitulu, Kurzemes bīskapiju, tad Dānijas karalim Federikam, kas vēlāk atdāvināja to savam brālim hercogam Magnusam, tālāk fon Bīlovu dzimta, Maidelu dzimta un Ostensakenu dzimta. Katrai no tām bijis savs ģērbonis.

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem. Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā "Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace. „Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa. Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja. Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace. Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace. Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā. „Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace. Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums. Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā. Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”. „Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.” Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim. „Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera. Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace. Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves. „Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem. Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace. Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas. Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”. „Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace. Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs. Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.

Alūksnes vēsturē paliekošas pēdas ir atstājis 7.Siguldas kājnieku pulks, kuru pilsētā dislocēja 1921. gadā. 20. - 30. gados pulka karavīri aktīvi iesaistījās Alūksnes labiekārtošanā un arī kultūras dzīvē - Tempļa kalnā un Alūksnes pilsmuižas parkā organizēja brīvdabas izrādes un kino izrādīšanu, dziedāja korī un kopā ar orķestri sniedza koncertus pilsētas iedzīvotājiem. Raidījumā Latvijas pērles izstaigājam 7.Siguldas kājnieku pulka piemiņas vietas un izzinām tā devumu Brīvības cīņās. Par pulka dzīvi Alūksnē stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova. „Nedaudz gados garnizona karavīri pratuši pārvērst miegaino pilsētiņu gandrīz līdz nepazīšanai. Pilsoņi it kā atdzīvojušies, kļuvuši apzinīgāki, valstiskāki. Pulkā viscaur novērojams centības gars, darba prieks. Ļoti labi attīstīts arī sports,” tā par Alūksnē dislocēto 7. Siguldas kājnieku pulku rakstīts 1924. gada 7. janvārī preses izdevumā „Aizsargs” bet tā pirmsākumi meklējami 1919. gadā, kad norisinājās brīvības cīņas pret vācu iebrucējiem un lielinieku karaspēku. 7. Siguldas kājnieku pulka karavīri piedalījās Brīvības cīņās Ventspilī, Liepājā, Rīgā, Jelgavā, kā arī vēlāk cīnījās pret lieliniekiem un pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju pulks apsargāja Latvijas austrumu robežu. „7.Siguldas kājnieku pulku sāka formēt 1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Pēc formēšanas pulku no Rūjienas pārveda uz Tallinu, kur tas saņēma apbruņojumu, bet 1919. gada 30. jūnijā ar angļu karaflotes kreiseri „Dragon” un diviem mīnu kuģiem pārveda uz Liepāju pilsētas aizsardzībai, kur to izvietoja Kara ostas kazarmās. Lielbritānijas armijas pulkvežleitnanta Dž. Grova vadībā notika intensīvas karavīru apmācības, virsnieku un instruktoru zināšanu papildināšanai tika nodibināta kara skola. 25. jūlijā pulka 6. rotu pārvietoja uz Ventspili, pilsētas un tās rajona aizsardzībai. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="180953" layoutid="0" layout="" static=""} 1921. gadā 7.Siguldas kājnieku pulku dislocē Alūksnē. Sākotnēji karaspēka novietojumam nebija gatavu telpu, tāpēc vienības izvietoja bijušajos krogos, viesnīcās un privātajos dzīvokļos, bet pulka štābu ierīkoja Alūksnes jaunajā pilī," vēsta Alūksnes muzeja materiāli. Turpinot šķirstīt pagājušā gadsimta laikrakstus par 7.Siguldas kājnieku pulka darbību un tā izveidošanu, atrodam rakstu, kurā teikts, ka sākotnēji, tas ir, 1919. gadā, „ …kareivji no apgādes saņēma tikai pārtiku Apģērbu nēsāja katrs savu, kamdēļ tērpi bija ļoti dažādi. 10% armijnieku bija bez apaviem un uz mācībām gāja plikām kājām". "20. – 30. gados 7.Siguldas kājnieku pulks atstāja nozīmīgu ieguldījumu pilsētas attīstībā, aktīvi iesaistījās sabiedriskajā, sporta un kultūras dzīvē, kā arī pilsētas labiekārtošanā. Pulka karavīri Tempļa kalnā un Alūksnes pilsmuižas parkā organizēja brīvdabas izrādes un kino, dziedāja korī un kopā ar orķestri sniedza koncertus pilsētas iedzīvotājiem. Karavīri regulāri piedalījās sporta sacensības dažādās disciplīnās – vieglatlētikā, brīvajās kustībās, kājbumbu spēlē, soļošanā, slēpošanā, šaušanā un virves vilkšanā. Bija organizēti dažādi priekšlasījumi, valodu kursi, kā arī balles. Valsts un pulka svētkos pilsētas ielās organizēja militārās parādes, skatītājos pulcējot plašu iedzīvotāju skaitu. Nozīmīgs pasākums bija arī pulka jubilejas svinības, kuras ar savu klātbūtni pagodināja augsta ranga Latvijas valsts amatpersonas," vēsta Alūksnes muzeja materiāli. Pilsētā bijuši arī divi karavīru veikali, kur varēja nopirkt labākas kvalitātes preces par zemākām cenām. 1940. gada 5. jūlijā Alūksni piemeklēja lielais ugunsgrēks, kurā nodega 67 dzīvijamās mājās. Dzēšanā piedalījās arī 7.Siguldas kājnieku pulks. Tā kā ugunsnelaime notika laikā, ka Latviju jau bija okupējis Sarkanās armijas karaspēks, tad minēto ugunsgrēku plecu pie pleca kopā dzēsa gan padomju, gan Latvijas armijas karavīri. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="180955" layoutid="0" layout="" static=""} Bet atgriežoties pie notikumiem Latvijas brīvvalsts laikā, 1937. gada avīzē „Latvijas Kareivis” var lasīt par Alūksnē notikušajām 7.Siguldas kājnieku pulka šaušanas sacensībām un interesants ir balvu saraksts labākajiem šāvējiem: 1. vietas ieguvējs saņēma Gēringera firmas rokas pulksteni, 2. vietas ieguvējs - galda pulksteni, tālāk balvu sarakstā seko ēdamkarotes, zupas karotes, sudraba tējkarotes, nazis, dakšiņas un sudraba papirosu etvija. Savukārt „Malienas ziņās” 1939 gada 15. jūnijā vēsta, ka "pulka karavīri vienmēr darbojušies ciešā kontaktā ar Alūksnes sabiedrību gan dažādos kulturālos, gan saimnieciskos pasākumos. Attiecības izveidojušās īsti sirsnīgā garā. Tādēļ katra alūksnieša vēlējums - pulka karavīriem stāvēt arvien modri savās sargvietās par dzimtenes ārējo un iekšējo drošību!  1929. gada pavasarī mītņu rajonā Alūksnē pulks sāka stādīt augļu dārzu. Līdz šai dienai dārzā jau iestādīti 600 augļu koki, 1900 ogulāju krūmi un 2300 aveņu krūmi. Arī citos pulka novietojuma rajonos sākti iekārtot augļu. Kopš 1937. g. pulkam ir sava siltumnīca." Gan „Pulka telts”, no kuras palikušas tik drupas, gan atjaunotais skatu tornis, gan Alūksnes garnizona kapi – tās visas ir liecības par 7.Siguldas kājnieku pulka dzīvi šajā pilsētā, bet pulka piemiņa tiek glabāta rakstos, stāstos un fotogrāfijās. “Sākoties padomju okupācijai, Latvijas armiju pārdēvēja par Tautas armiju, un 1940. gada 17.septembrī 7.Siguldas kājnieku pulka vienības beidza pastāvēt, savukārt tā karavīrus pārskaitīja 285.strēlnieku pulkā. Virsniekus nošāva, daļa karavīru devās trimdā, daudzi krita Otrajā pasaules karā,” stāsta Zanda Pavlova.

„Hercogs Jēkabs esot no Birzgales mežiem vedis priedes savu kuģu mastiem. Un vienas priedes cena bijusi divas cūkas jeb viens zirgs, jeb astoņi dālderi. Iedomājieties, kāda tajā laikā bija vērtība kokiem,” stāsta Birzgales muzeja „Rūķi” vadītāja Iveta Freimane. Ne tikai koki te bijuši vareni, bet arī diži ļaudis nākuši no šīs puses – no Ķeguma novada Birzgales pagasta un Birzgales muzejā var dzirdēt stāstus par viņiem, gan par Andreju Pumpuru, kuram te ir  dzimtā vietā, gan par publicista Ērika Hānberga skolas gaitām, gan grāmatu tirgotāja, a/s „Valters un Rapa” dibinātāja Artūra Valtera ceļu uz Rīgu, gan arī par nojaukto baznīcu, kur savulaik par mācītāju kalpojis Vecais Stenders. Muzeja nosaukums ir „Rūķi”, kas  saglabājies no tiem laikiem, kad tagadējā muzeja ēkā saimniekoja Saulgožu ģimene. Kā viņi tika pie šī nama, to stāsta muzeja vadītāja Iveta Freimane. „Māja ir celta 1926. gadā kā jaunsaimniecība un interesants ir stāsts ir par „Rūķu” mājas saimniekiem. Emīlijai Grīnbergai ir bijuši divi draugi – Jānis Saulgozis un vēl kādas, par  kuru vēsture klusē. Jānis Saulgozis ir bijis strēlnieks un strēlniekiem ir  dalītas zemes. Emīlija teikusi tā, ja tu izlozēsi zemi muižas centrā, iešu pie tevis par sievu, ja ne  - pie otra. Jānim paveicās, viņš izlozēja 17 ha zemi. Paši būdami, čakli un darbīgi ļaudis, mājai devai vārdu "Rūķi",” atklāj Iveta Freimane.   Kara laikā  Saulgoži devās bēgļu gaitās un kad atgriezās, tad viņu mājā  jau bija ierīkots kolhoza kantoris, te bijis arī pasts, krājkase  un bibliotēka un no 1997. gada – muzejs. Un te tiek glabātas arī liecības par bijušo baznīcu, jo Birzgalē šobrīd dievnama nav.  Birzgales baznīca tika uzcelta 1567.gadā, laika gaitā tā vairakkārt tika pārbūvēta, bet 1965. gadā to nojauca.

Cietuma durvis un lakatiņi ar pirmās palīdzības instrukciju – tie ir daži no eksponātiem, ko var aplūkot Piltenes novadpētniecības ekspozīcijā. Tur arī iepazīstam "Piltenes prāģeru" un ugunsdzēsēju biedrības vēsturi. "Parasti rādu ekskursantiem 1643. gada Kurzemes un Zemgales hercogistes karti, kur Piltene bija tikpat svarīga kā Jelgava vai Rīga," stāsta Piltenes novadpētniecības ekspozīcijas vadītājs Jānis Freimanis. Novadpētniecības ekspozīcija ir izaugusi no kauju slavas muzeja, kas 1967. gadā tika iekārtots Piltenes skolā, kur tolaik bija  ekspozīcija par pilsētas revolucionāro pagātni un mūsdienu sasniegumiem. Gadu gaitā tas pārtapa par vēstures muzeju. Jānis  Freimanis vedina uz pagraba telpu, kur  līdzās  pagājušā gadsimta saimniecības rīkiem glabājas arī priekšmeti, kas liecina par viduslaikiem. Piltenes pils, no kuras tagad redzamas tik drupas. tika celta 13. gadsimta beigās un rakstos tā pirmo reizi pieminēta 1309. gada 3. decembra līgumā ar Vācu ordeni, kad Livonijas pilsoņu kara laikā Kurzemes bīskaps Burhards bija spiests līdz mūža beigām atteikties no savas bīskapijas un Piltenes pils. 16. gs. beigās  ēka arī bijusi pēdējā Kurzemes un Sāmsalas bīskapa un vienīgā Livonijas karaļa Magnusa pēdējā rezidence. Līdzās stāstam par Piltenes seno vēsturi ir arī stendi, kas vēsta dzīvi padomju gados šajā vietā. Bet līdzās padomju laiku eksponātiem – stendiem no tā dēvētajiem sarkanajiem stūrīšiem, kas  atbilstoši komunisma ideoloģijai bija katrā skolā  un darbavietā, ir balts kokvilnas lakatiņš no pagājuša gadsimta 30. gadiem. Tas ir lakatiņš, uz kura uzzīmēts, kā sniegt pirmo palīdzību, ja, piemēram, ir lauzta roka. Ne tikai sena, bet arī ievērojama vēsture ir Piltenei un Piltenes vārds ir arī jāpiesauc saistībā ar ugunsdzēsējiem un latviešu rakstnieku un žurnālistu  Māteru Juri  jeb Juri  Māteru, kurš 19. gs. 70.gados te palīdzējis nodibināt Piltenes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, sarakstot tai statūtus un programmu. Līdzās ugunsdzēsējiem Piltene bija  ievērojama ar saviem muzikantiem – "Piltenes prāģeriem".  

17. gadsimtā kārtu pa kārtai, sākot ar zīmējumu, tad auduma tērpu un metāla slāni tika darināta Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas glezna, kas tagad pēc ilgstošiem restaurācijas darbiem ir aplūkojama Rēzeknes novada Lendžu pagasta Sarkaņu katoļu baznīcā. Tā ir viena no vecākajām Dievmātes svētvietām Latgalē. Sarkaņi šobrīd ir arī svētceļojumu mērķis. Kā radies Sarkaņu nosaukums, kādus noslēpumus atklāja  gleznas  restaurācijas gaitā,  par to stāsts raidījumā Latvijas pērles. „Par Sarkaniem tika iesaukts senais ludzāniešu pilskalns starp Cirma un Sedzes ezeriem, kur notikušas ilgas un asiņainas kaujas starp vāciešiem un ludzāniešiem. Ludzānieši cīnījušies pret vāciešiem simtu gadu, un Sarkaņu  pilskalna aizstāvētāji  krituši līdz pēdējam vīram. Tāpēc pilskalns nosaukts par asinīm sarkani krāsotu kalnu – Sarkani,” tā savulaik  vēsturiskajā  romānā „Baltie tēvi” rakstīja  latgaliešu rakstnieks Antons Rupainis, un viņa darbi ir palīdzējuši izpētīt šīs baznīcas vēsturi Sarkaņu baznīcas draudzes loceklei Marijai Saukānei. “Sarkaņu draudzes locekle Jevgeņija Dembovska no Bižiem 1995. gadā stāstīja, ka baznīcas celtniecības laikā katram tuvākās apkārtnes mājas saimniekam vajadzējis atvest vienu akmeņu vezumu. Tas darīts vēršu pajūgos. Lai dievnama sienas būtu izturīgākās, strādnieki jaukuši kaļķus ar olām, kas salasītas apbraukājot vietējās namamātes,” atklāj Marija Saukāne. Mūra baznīca būvēta 30 gadus un iesvētīta 1860. gadā, bet pirmā baznīca Sarkaņos bijusi no koka, iespējams, tā bijusi neliela kapela, kas celta 17. gadsimtā. Savukārt  1897. gadā bīskaps Francisks Albins Simons šo dievnamu konsikrēja (iesvētīja), novēlot to Jaunavas Marijas ieņemšanas godam.

Kāpēc Kalnavēveru saimnieku dzimtai ir uzvārds Vientieši, kāpēc te čakli strādājuši audēji? To visu var uzzināt, viesojoties Vecpiebalgas novada brīvdabas muzejā “Vēveri”. Tur arī pētām 19. gadsimta Vidzemes zemnieku ikdienu un kāpjam arī augšā piecstāvu dzirnavās. "Kalnvēveru saimniecība kādreiz bijusi bagātākā saimniecība, viņiem arī vējdzirnavas piederējušas," stāsta Etnogrāfiska brīvdabas muzeja filiāles Vēveri muzejnieks un vēsturnieks Edgars Žīgurs. Skati Piebalgā skaisti – kalni un lejas, bet zeme, lai ļaudis pabarotu, skopa, tāpēc te peļņas avots ir amatniecība un vērpjamo ratiņu izgatavošana jeb kā senāk teica – ratiņu dreijāšana un aušana. Un tieši par audēju darbu, par šīs puses izgudrotajiem un dzirnavniekiem, staigājot pa Vēveru mājām, ir šis stāsts.  „Daudz tur ļaudīm dažādu amatu,  Visi par slavu Piebalgai paveikti.  Teicami dreimaņi, manīgi vēveri  Latviskas preces pasaulē veduši.” Tādas rindas Jānis Akuraters raksta dzejolī „Piebalgai”. Un tie Piebalgas vēveri pirmoreiz ir minēti 1601. gada zviedru revidentu dokumentos kā viena saimniecība. Un ar laiku te izveidojās astoņas saimniecības – Lielvēveri Streinvēveri, Virolvēveri Maz..,Vec…Jaun… un vēl pāris citi Vēveri. Arī šobrīd šīs  visas ēkas, kas celtas 18.-19. gs. mijā, ir saglabātas savās vēsturiskās vietās un „Vēveru” etnogrāfiskās apbūves kompleksam ir piešķirts Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Cilvēki te, pateicoties aušanas prasmei, dzīvojuši labi, par to liecina plašās istabas un, protams, stelles tajās. Kopā ar  muzeja vēsturnieku Edgaru Žīguru ejam iekšā Virolvēveru mājā, kur uzzinām, kāpēc šo māju saimniekiem ir uzvārds – Vientieši.