„Black Rooster Kapelye” nosaukumā liktais „melnais gailis” tas pats mūsu mūzikas folklorists Emilis Melngailis vien ir. Nesen iznākušais „Black Rooster Kapelye” albums ir stāsts par jaunākās paaudzes folkloras pētniekiem, kurus ieinteresējušas Latviešu folkloras krātuvē rodamās liecības par Latvijas etnisko daudzveidību. Otrs stāsts ir par ebreju mūziķiem, kuri ieinteresēti holokaustā iznīcināto Austrumeiropas ebreju kultūras izzināšanā. “Vos mir zaynen” jeb “Kas mēs esam” ir „Black Rooster Kapelye” izdotais mūzikas albums, kurā apvienojušies latviešu folkloras kopas “Banga” un kādreizējie “Forshpiel” ebreju mūziķi. Mēs esam, kas mēs esam. Mēs esam ebreji. Mēs ēdam beigeļus, biezpiena blinces, un kūgeli. Šo Emiļa Melngaiļa 1899. gadā pierakstīto ebreju dziesmas melodiju nomaina latgaliešu dancis un Žīdudancis, ko Melngailim uz stabules nospēlējis Alsungas tautas muzikants Nikolajs Heņķis. Iznākušajam albumam un klātpievienotajai grāmatai ir vistiešākais sakars ar komponistu un mūzikas folkloristu Emili Melngaili, arī kapelas nosaukumā  liktais „melnais gailis” tas pats Melngailis vien ir. “Black Rooster Kapelye” projektā satek kopā tik daudzi stāsti. Tos stāsta latviešu un ebreju tautas mūzikas mijiedarbes projekta “Black Rooster Kapelye” mūziķi Ilga Vālodze-Ābele, Saša Lurje un Iļja Šneiveiss. Emilis Melngailis dziesmām nepierakstīja vārdus, parasti tikai pirmo rindiņu kopā ar melodiju. “Black Rooster Kapelye” dalībniekiem nācies patapināt vārdus no līdzīgiem, Melngaiļa laikā veiktajiem folkloras pierakstiem, tāpat fantazēt, kā nošu pierakstu ietērpt tautas mūzikai raksturīgajā skanējumā. “Black Rooster Kapelye” albums un klātpievienotā grāmata ir lieliska dziesmu komentāros iepazīt ebreju tautas mūzikas īpatnības. Mani aizrauj deju niguns - bezvārdu melodiju žanrs, ko ebreji dziedājuši laikā, kad saskaņā ar Halaha – ebreju likumu – mūzikas instrumentu spēle bija aizliegta. “Black Rooster Kapelye” pagājušā gada noslēgumā veica koncerttūri, Emiļa Melngaiļa 150. jubilejas gadā dodoties uz viņa dzimtajiem Vidrižiem, uz Ludzu un Ķēdaiņiem, kur Melngailis veica daudzskaitlīgākos ebreju mūzikas pierakstus. Savā ziņā tas bija arī veids kā turpināt iesākto pētījumu. Ilga Vālodze Ābele saka, ka neesot satikuši Emiļa Melngaiļa palīgu pēctečus. Jāpiebilst, ka Emils Melngailis savos pierakstos bija skops ne tikai ar dziesmu vārdiem, reizēm aizmirsa norādīt arī pieraksta vietu, teicēja vārdu. Mūzikas albumam pievienotajā grāmatā var novērtēt to detektīva darbu, kas bija veicams, lai noskaidrotu iesaistīto precīzus uzvārdus. Kas tālāk jau pavēra iespēju tomēr satikt tos, kas glabā atmiņas par Melngaiļa laika Ķedaiņiem. “Black Rooster Kapelye” jau uzstājusies koncertos Vācijā – Drēzdenē un Brēmenē. Nesen notikusi jaunā mūzikas albuma atvēršanas svētku koncertturnejā Latvijā un Lietuvā. Ar mūziķiem runājam par to, cik dažādi klausītāji šo albumu uztver Latvijā, kur klausītāji meklē atpazīstamas melodijas, Vācijā – kur tā ir jidiš atdzimšanas kustības daļa. Kapela sapņo šogad doties uz pasaules mūzikas gadatirgu "Womex", kas rudenī notiks Somijā. Šāds kultūras krustpunkts ir lielisks veids, kā pasaulei stāstīt arī par Emili Melngaili un latviešu folkloru. Un tā ir laba iespēja atklāt arī pašiem savu tautas mūzikas mantojumu no jauna skatu punkta.

Komponiste Gundega Šmite nolēmusi sniegt koncertu. Tikai šoreiz tas ir "Koncerts stāstos" – tā nosaukts rakstnieces jau otrais stāstu krājums. Kā mūzikas formas un pieraksta veidus var izmantot literārā darbā?  Gundega Šmite ir pazīstama akadēmiskās mūzikas komponiste un arī pasniedzēja Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņa ir nolēmusi sniegt koncertu. Tikai šoreiz “Koncerts stāstos” ir grāmatas nosaukums. Un arī pats koncerts – “Tēma un variācijas”, “Elēģija – rondo” , “Trīs imprompti”, divas sonātes, divas invencijas, ir  stāstu pieteikumi.  Gundega Šmite literatūrā debitēja 2023. gadā. Tā kā viņas dzīve nu jau gadus desmit norit starp Latviju un Grieķiju, pirmais stāstu krājums bija Grieķijas dzīves ainiņas krājumā “Grieķu svīta”.  Sekoja “Brīnišķīgā operas pasaule”, kopdarbs ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju. “Koncerts stāstos” ir autores atgriešanās pie jau pirmā stāstu krājuma nosaukumā – “Grieķu svīta” – aizsāktā, latviešu literatūrā visai oriģinālā paņēmiena: mūzikas formu piemērošanas rakstītajam vārdam. Man jau Gundegas Šmites “Grieķu svīta” likās ļoti skanīga grāmata. Stāsti krājumā bieži vien sākās ar skaņu ainavas uzburšanu. Noteiktā toņkārtā ieskanējās arī  stāstu personāži.  Arī jaunajā krājumā – “Koncertā stāstos” – tekstā ielaužas gan fona trokšņi, gan konkrēti mūzikas skaņdarbi. Taču šeit jau aizsāktais paņēmiens novests līdz koncepcijai. Satura rādītāja vietā ir programma. Autore izmanto slīprakstu, teksta kārtošanu paralēlos plūdumos, norādes lasītājam – “ātrāk”/ “lēnāk”, lai arī valodā atklātu mūzikas jau izzinātās iespējas. Lai saprastu, šo duālo esību – vienlaikus dzīves notikumu, runātā vārda, un paralēli domās un sajūtās skanošo skaņdarbu pasaulē, skan pavisam neliels fragments no Otrās sonātes autores lasījumā.

Ar nupat iznākušo romānu "Lu-lū un Eņģelis" rakstniece Dace Rukšāne turpina četru romānu sēriju - 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. "Lu-lū un Eņģelis" atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem deviņdesmitajiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna.   Ar jaunāko romānu „Lu-lū un Eņģelis” rakstniece Dace Rukšāne turpina savu ieceri uzrakstīt 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. Viss aizsākās 2020. gadā ar romānu  „Krieva āda”, tas bija mātes un meitas stāsts par pēckara gados un Hruščova laikā piedzīvoto. Pirms gada iznāca sērijas otrais romāns „Džikī”, kas noslēdzās ar trako deviņdesmito nojausmu. Nupat iznācis romāns „Lu-lū un Eņģelis”. Iezīme, kas apvieno visus trīs šobrīd iznākušos romānus – to nosaukumi atvasināti no pavisam īstu, veikalos nopērkamu smaržu nosaukumiem. Nesen iznākušā romāna nosaukumā smaržas ir pat divas, jo romāna centrā ir divu māsu, romāna „Džikī” varones Meldras meitu – Annas un Leas likteņi. „Lu-lū un Eņģelis” atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem 90. gadiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna, un rakstītajā daudz rakstnieces pašas piedzīvotā. Apsveicu Daci Rukšāni ar iecerētās triloģijas pabeigšanu. Kā man šķita – 20. gadsimts taču romāna lappusēs ir beidzies, dzīve izstāstīta. Taču esmu pasteigusies. Triloģija rakstnieces iecerēs ir pārtapusi tetroloģijā, šobrīd top sērijas ceturtais romāns par viņas meitu paaudzes izvēlēm. Būtisko atziņu, ka ir tāda sabiedrības mērogā nepieciešamība vēsturi izstāstīt literatūrā, saskaņot kolektīvo atmiņu, pirms pāris gadiem formulēja sērijas “Mēs. Latvija. 20. gadsimts” panākumi. Daces Rukšānes romāns šai sērijā tā arī neiznāca, lai gan bija plānots. Agrākajās intervijās Dace Rukšāne ir atklājusi rakstnieces stratēģiju, kā sagatavot sevi, lai iekļūtu citā laikmetā, citās dzīvēs. triloģijas romāni tapuši koncentrētā laika posmā, vasarā, vienatnē dzīvojot pie jūras. Katru rītu viņa devusies uz jūru peldēties, iesmaržojusies ar attiecīgā personāža smaržām. Tā kā „Lu-lū un Eņģelis” varones ir divas, tad viņa šīs smaržas mainījusi, atkarībā no tā, par kuru personāžu viņa raksta. Taču bijušas arī tādas dienas, kad Dace Rukšāne visu nomazgājusi, ņēmusi pati savas smaržas, lai pavisam neapjuktu svešās dzīves. Vēl viens paņēmiens – katram romānam tapusi arī īpašs atskaņojamo dziesmu saraksts „Spotify”. Jā, tajā arī Vladislavs Nastavševs, mūzika no izrādes “Asiņainās kāzas”. Cik zināms, režisors savu karjeru turpina Krievijā, Latvijā no teātru repertuāriem viņa izrādes pazudušas. Bet, kā smejies, no dziesmas vārdus neizmetīsi. Dace Rukšāne izstāsta, ka tā ir diezgan riskanta sajūta, rakstīt par mūsdienām, un tetroloģijas notikumi virzās tām aizvien tuvāk, jo nav bijusi iespēja paraudzīties uz notikušo no laika distances. Es savukārt apbrīnoju rakstnieci par spēju atzīties sev savā dzīvē, izzināt citu paaudžu dzīvē notikušo, jo manā izpratnē tā ir labi nodzīvotas dzīves neatņemama daļa. “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu-lū un Eņģelis” – šie romāni jau nodoti lasītāju līdzi jušanai, bet stāsts turpinās.

Ar aplausiem un sirsnīgiem suminājuma brīžiem Jūrmalas Centrālajā bibliotēkā tika atvērta Nunnas M.P. grāmata „Mana mamma EvangeLIA Kukuvasa GUĻEVSKA”. Pierakstītais ir mātes un meitas saruna, kas ietver gan dzimtas vēsturi, gan kopīgi izdzīvoto Latvijas vēsturi. Grāmatas galvenās varones vārdu starp rindām uzmeklēt ir vieglāk – tā ir Latvijas Radio žurnāliste vairāk kā četrdesmit gadu garumā, tagad arī padsmit grāmatu autore Lia Guļevska. Grāmatas autore Nunna M.P. slēpjas aiz pseidonīma, taču arī viņa ir ilggadējā Latvijas Radioteātra režisore un raidījumu veidotāja Diāna Bērza, šobrīd Diāna Sproģe, Lias Guļevskas meita. Šī saruna tapusi vismaz divu iemeslu dēļ. Nākamgad Latvijas Rradio svinēs savu simtgadi, un es vēlējos jau laicīgi aizsākt Latvijas Radio ļaužu sasaukšanos pāri Radio laikmetiem. Taču Radio vēsture šai grāmatā nav tas būtiskākais. Pilnībā pievienojos Nunnas M. P. teiktajam, ka jebkura cilvēka dzīve ir vērtība. Taču nodzīvot to, mērķtiecīgi apzinot, ko īsti esi izdzīvojis, kam esi liecinieks – Lias Guļevskas un Diānas Sproģes mātes un meitas saruna patiesi ir atdarināšanas vērts paraugs. Grāmatas atvēršanas svētkos Diāna saka, ka šo grāmatu raksta jau 30 gadus. Proti – tik ilgi Lias meita Diāna apzināti dokumentē un iezīmē mammas vietu Latvijas kultūras kosmosā. Grāmatā ir veltījumu sadaļa, kur Lias Guļevskas 50 gadu jubilejā sveiciena vārdus ierunājuši viņas intervētie, satiktie, viņai tik mīļie aktieri, Raimonda Pauls, par kuru vēlāk tapa grāmata. 70 gadu jubilejā līdzīgi sveicieni tika nofilmēti, un grāmatā ir arī QR kods, lai tos noskatītos. Grāmata „Mana mamma EvangeLIA Kukuvasa GUĻEVSKA”  lielā mērā ir ģimenes kopīgs projekts, tās izdevēji ir Lias mazdēls Kristers un viņa tētis Normuds Bērzi – "Line up Projects". Un šķiet, ka arī dzimtas vēstures stāsti ir veids kā šai pusē esošie sakārto savas dzīves. Šobrīd Lia Guļevska ir jau vairāk kā desmit grāmatu autore. Par režisoru, ko personīgi pazinusi, – Eduardu Smiļģi, par komponistu Raimondu Paulu, aktieri un labu draugu Mihailu Kublinski. Zinātniekiem – medicīnas doktoru Henriku Grigalinoviču. Kardioķirurgu, profesoru Romānu Lāci. Viņa kategoriski aizliedz sevi saukt par rakstnieci. Savā ziņā viņa turpina radiožurnālistes darbu, kārto un atgādina labās vēstis. Žurnālista darbs ir pamanīt savu un mums kopīgo laiku, un šķiet, ka šis darbs turpinās: Lia ir aktīva „Facebook” lietotāja.

Nesen grāmatā iznācis kultūrpētnieces, filoloģijas doktores Daces Bulas pētījums “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”. Savukārt mākslas doktore, feminisma pētniece Jana Kukaine šobrīd piedalās starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Sarunā ar pētniecēm skaidrojam, kas ir tas aktuālais, kas šobrīd uznesis cilvēka un dabas attiecības gan pētnieku, gan dažādu jomu mākslinieku intereses virsotnē? Daces Bulas grāmatas “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” anotācijā teikts, ka šis ir pirmais monogrāfijas apjoma latviski sarakstītais pētījums ekokritikā. Interesanti izzināt arī iemeslus, kāpēc abas pētnieces – Dace Bula līdz šim izzinājusi folkloristikas pagrieziena punktus, Jana Kukaine – caur laikmetīgo mākslu meklējusi feminisma teoriju nacionālās īpatnības – tagad pievērsušās dzīvnieku un augu pasaules pētniecībai. Dace Bula savu pētījumu iedalījusi trīs lielākās sadaļās. Pirmā - Cilvēks kā suga starp sugām. Otrā ir – Starpsugu poētika, Antropomorfisms un zoomorfisms, vienkāršoti sakot, kad cilvēkpasaules attiecības tiek pārceltas uz dzīvnieku pasauli, vai otrādi – cilvēks izzina pats sevi, iejūtoties dzīvnieka ārā. Pētījuma trešā sadaļa runā par cilvēka vēlmi ieraudzīt pasauli dzīvnieka acīm. Iemesls, kāpēc vēlējos izcelt Daces Bulas grāmatā iznākušo pētījumu “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” un Janas Kukaines dalību vēl tikai topošā starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Manuprāt, šādi zinātniski pētījumi palīdz mums sakārtot domas, mākslas un arī dzīves pieredzi, kas ar mums jau kādu laiku notiek, kas ir acu priekšā. Šobrīd turam īkšķus, lai Ginta Zilbaloža filma “Straume” cienīgi sacenstos par "Oskaru". Jā, Tā ir pasaule no dzīvnieka –kaķīša – skatu punkta.

Franču rakstnieka un publicista Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) nesen latviski iznākušās grāmatas „Biblihigiense jeb Kādas grāmatas noslēpums” galvenā varone ir 1941. gadā izdotā „Latviski – franciska vārdnīca”, kas bijis viņa darba rīks, tulkojot Ēriku Ādamsonu, Rūdolfu Blaumani, arī Jāni Joņevu un Osvaldu Zebri. Rakstnieks uzņemas izmeklēt vārdnīcas tapšanas un izdošanas apstākļus. Kas tajā laikā notika Latvijā? Kad deva atļauju iespiešanai? Kas bija vārdnīcas autori? Uzziņu literatūra pārtop aizraujošā detektīvā. Nikolā Ozano ir dzimis un audzis Francijā, taču lieliski runā latviski, nereti saukts par latviešu literatūras vēstnieku franču valodā lasošajiem. “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” ir Ozano debija rakstniecībā, Francijā šī grāmata iznāca 2015. gadā, taču tās vēstījums skar mūsu zemi un Latvijas vēsturi. Tagad šo stāstu var izlasīt arī latviski. Grāmatas atvēršanas svētkos tās ievadu priekšā latviski lasīja grāmatas  tulkotājs Jānis Joņevs, savukārt oriģinālvalodā – autors pats. Kas tad ir šī “kāda grāmata”, kuras stāsts lasāms “Biblihigianse” lappusēs? Tātad – šī grāmata ir 1941. gadā iznākusi „Latviski – franciska vārdnīca”, tulkotāja galvenais darba rīks. Un šis ir brīdis, kad grāmata ir teju nolietota, un Nikolā Ozano ir nolēmis uz to paraudzīties citām acīm. Beidzot izlasīt vārdnīcas ievadu, mēģināt uzminēt redaktora vēstījumu, izsecināt kaut ko par vārdnīcas radītāju savstarpējo hierarhiju. Veidojas aizraujošas sižeta līnijas, taču tas lielais vēstījums ir par nesatricināmu un kaismīgu ticību grāmatai kā vērtībai, kas turpinās arī stāstā par  “Biblihigiense” latviešu izdevuma tapšanu. Izdevniecības „Aminori” projektu vadītāja Inita Saulīte Zandere stāsta kā veidojušās viņas attiecības ar Ozano tekstu. Burtiski nupat Nikolā Ozano tulkojumā Francijā iznācis arī Jāņa Joņeva romāns “Tīģeris”. Savukārt Jānis Joņevs “Biblihigianse” tulkošanas procesā, grāmatā aizsāktajā ar vārdnīcu saistīto ļaužu likteņu izmeklēšanā, tikpat kaismīgi iesaistīja Latvijas literatūrzinātniekus un valodas entuziastus. Grāmatas atvēršanas svētkos varēja pārliecināties par, visdrīzāk uz iepriekšējām sarunām balstītu saprašanos, kas valda starp abiem autoriem. Taču ir vēl kas vairāk. Nikolā Ozano “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” gadījumā mēs runājam par latviešu literatūrā neparastu romānu, proti,  literāru darbu, kas balstīts uz reāliem notikumiem, precīziem faktiem. Taču arī Jāņa Joņeva “Decembris” balstījās 1990. gadu preses publikācijās, grāmata “Pazudis” – sludinājumos par pazudušu mājdzīvnieku meklēšanu. Šāda veida literatūrai latviešu valodā patiešām nav apzīmējuma. “Romāns” šķiet nevietā. Bet tas arī nav “pētījums”. Tas nav īsti arī dokumentāls stāsts, jo autors stāstā mērķtiecīgi ir iejaucies, rindojot faktus sev vēlamā cēloņsakarībā, saliekot emocionālus akcentus.  Raidījuma viesi vairās konkrētāk pieskarties grāmatā aprakstītajiem notikumiem, lai lasītājam neatklātu stāsta intrigu. Taču šo un to tomēr drīkstam atklāt. “Tabu vārdnīcas”, kā Nikolā Ozano nodēvē šo 1941. gada izdevumu, redaktors ir pazīstamais valodnieks Ernests Blesse. Trīs gadus pēc vārdnīcas iznākšanas, 1944.  gadā, bija viens no tiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, kurā 188 latviešu inteliģences pārstāvji Latvijas nācijas vārdā deklarēja nepieciešamību atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu Latvijas Republikas faktisko suverenitāti. 1944. gadā! Ernests Blesse Latvijā vairs nevar palikt, viņš dodas uz Vāciju, kļūst par profesoru Germersheimas universitātē. Taču Latvijā viņa ieguldījums tiek noklusēts, un tādejādi šīs zināšanas ir zudušas. Kas līdzīgs notiek arī šobrīd, politisku apsvērumu dēļ tiek izravēta krievu valoda un autori, bet līdz ar viņiem atmestas arī ar ideoloģiju nesaistītas zināšanas. Taču šai vārdnīcai ir vēl divas līdzautores: J. Baltgalve un Š. Gollanska. Arī viņas ir nepareizas izcelsmes, taču viņu devums tiek noklusēts un vēlāk ir neatšifrējams vēl kāda iemesla dēļ. Sarunā Nikolā Ozano ik pa brīžam atsaucas uz “Biblihigiansa” “pirmo daļu” – ar to tiek domāts 2015. gada izdevums franču valodā. Reizē ar grāmatas latviešu izdevumu, otrais, papildinātais izdevums iznāk arī franču valodā. Tas papildināts ar nodaļu “Enoptromantija” –zīlēšana ar spoguli, un šai nodaļā autors tēžu veidā izklāsta notikumus un atklājumus pēc grāmatas pirmizdevuma iznākšanas. Vēl kāds īpašs notikums, kas saistās ar šo “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” izdevumu. Pēc Marikas Rozenbergas sekodegunam ierosmes, šai grāmatai zīmola Nortean parfimērs Artūrs Petersons radījis īpašas smaržas “Liblium”, smaržas un arī pati grāmata nopērkama „Aminori” galerijā Rīgā. Parfimēram dotais uzdevums bija atveidot vecas grāmatas smaržu. Bet kā īsti beidzās grāmatas “Biblihigianse jeb Kādas grāmatas stāsts” ievadā pieteiktā interiga? Grāmata izdzīvoja. Grāmatas atvēršanas svētkos tā gluži kā muzeja eksponāts bija aplūkojama stikla vitrīnā, līdzās smaržām “Liblium”. Grāmatā aprakstīts, kā Nikolā Ozano Francijā devies pie grāmatu sējēja, meistars  nogriezis viņam gabaliņu īpaša auduma, devis pāris padomus, un ieteicis izjukušo sējumu iesiet paša rokām.

Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam 100. Muzejs ir kā neliela ideālās Latvijas saliņa Juglas ezera krastā, tā celtnes stāsta Latvijas vēsturi no 17. gadsimta līdz 20. gadsimta 30. gadu jaunsaimniecību laikiem. Raidījumā uzklausām muzeja darbinieku stāstus. Kā viņi ienākuši šai muzejā un kādu redz tā turpmāko misiju? Stāsta Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzeja direktore Zanda Ķergalve, muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais, mākslas doktore un seno apģērbu pētniece Ieva Pīgozne un muzeja pētnieks Kārlis Fogelis. Pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu 1924. gada 2. februārī. Tas bija viens no lēmumiem, kas bija likumsakarīgs, ceļot jauno valsti, stāstot nācijas vēsturi un nospraužot vērtības. Tas arī bija tas iemesls, kāpēc vēlējos vēlreiz izcelt Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadi un tikties ar muzeja ļaudīm novembrī - patriotisko svētku mēnesī. Vēsturnieks Kārlis Fogelis ir arī šobrīd Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā apskatāmās izstādes “Āķīgie ūdeņi” autors. Zanda Ķergalve par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktori kļuva pirms četriem gadiem. Muzeja simtgades sezonas atklāšana notika ar vērienīgu pasākumu "Viena diena mūsmājās. Muzejs atdzīvojas", kurā ap 900 folkloras kopu un amatierteātru dalībnieki uzveda katrai muzeja sētai atbilstošas dzīvās bildes. Ievai Pīgoznei muzejnieka pieredze, pārnākot uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, jau bija, taču strādājot citos ar vēsturi saistītos Latvijas muzejos. Vairāk nekā pusgadsmitu muzejā nostrādājušais Mārtiņš Kuplais ir dzīva muzeju atmiņu krātuve. Ideālā Latvija Juglas krastā ir uzcelta. Godam kalpojusi latvietības saglabāšanai padomju gados. Kā saglabāt nesenāku vēsturi, ko raksta pēckara gados Latvijā celtās ēkas un to iekārtojums? Šī jautājums gan pagaidām palicis neatbildēts.

Pagājušajā gadā pirmo reizi Latvijas nacionālā dzejas slama uzvarētāja Liene Tīģere piedalījās Eiropas čempionātā. Kā augusi dzejas slamu tradīcija Latvijā, un kā tā atšķiras no citvalstu dzejas slamiem?  “Dzejas slams” – tā ir dzejnieku sacensība, kur dzejnieki izpilda savus oriģināldarbus auditorijas priekšā, un žūrijas vai skatītāju balsojumā tiek noteikts šīs sacensības uzvarētājs. Slamā skandētā dzeja atšķiras no tās, kādu esam paraduši baudīt dzejas krājumu lappusēs, dzīvā izpildījumā milzīga nozīme ir priekšnesumam, notika kontekstam, pārsteiguma momentam. Slameri pārģērbjas, laiž gaisā baloniņus, bur priekšnesumā atmosfēru, ironizē viens par otru un pasaulē notiekošo. Pirms gada Latvijas dzejas slama kustība iekāpa plašākos ūdeņos. Pirmo reizi Nacionālā 2023. gada čempionāta uzvarētāja Liene Tīģere no Liepājas piedalījās Eiropas Dzejas slamu čempionātā. Šī gada Nacionālā  dzejas slama uzvarētājs tiks noskaidrots 22. novembrī, Rīgā, Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē. Šobrīd notiek dzejas slamu čempionātu sērija Cēsīs, Liepājā, Rīgā un Daugavpilī, lai izvēlētu nacionālā čempionāta dalībniekus. Dzejas slamu kustības aizsācēja Latvijā ir mākslas centra „Totaldobže” vadītājs Kaspars Lielgalvis. Dzejas slamus Latvijā organizē ne tikai mākslas centrs „Totaldobže”. Dzejas dienu ietvaros regulāri notiek dzejas slams latgaliski “Rogovkys dzejis voga”. Festivālā “Baltā nakts” Latvijas radio norisinājies “Baltais dzejas slams”. Septembra un oktobra mēnesī aktīvi notika dzejas slami visā Latvijā, lai apzinātu dalībniekus Latvijas nacionālā dzejas slama čempionātam 22. novembrī, kas Rīgā, Kokaru zālē. Arī šogad Latvijas čempionam būs iespēja tālāk startēt Eiropas čempionātā. Lienes Tīģeres uzstāšanās Eiropas dzejas slamā. Valters Liberts raksta gan dzeju, gan arī anekdotes Valtera Dakšas izdotajā žurnālā  “Avīzes Nosaukums”. Dzejas slamus gan vada, gan arī pats tajos piedalās, piemēram, šī gada pavasarī notikušajā starptautiskajā Dzejas slamā kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgā. Šādi starptautiski dzejas slami tiek rīkoti regulāri, šogad tajā piedalījās kopumā 17 dzejnieki, tai skaitā Eiropas un pasaules dzejas slamu dalībnieki un uzvarētāji. Dzejas slams ar čempioniem Splendid Palace 26.04.2024  Dzejas slamos ir piedalījušies visai atzīti dzejnieki. Sergejs Timofejevs, apvienība Orbīta savos pasākumos risina līdzīgu tēmu, - ka dzeja ir nevis drukāts, bet gan runāts vārds. Toms Treibergs, Inga Pizāne, nupat ieskanējās Liepājas dzejnieces Lindas Skrandas balss. Bet es arī saprotu, kāpēc dzejnieki nejūtas ērti slameru vidē. Dzejas slameri lietā liek gluži citus paņēmienus.  Dzejas slamā ļoti būtisks ir uzstāšanās konteksts. Starptautiskajā dzejas slamā šo pavasar Splendid Palace, 17 dzejnieku konkurencē uzvarēja Eiropas 2023. gada čempionāta uzvarētājs Igaunijas čempions Joonas Veelmaa. Viņš lasīja garu un naivu dzejoli par dzejošanu un dzejnieka likteni, kurā atkārtojās vārdi: “Es esmu dzejnieks, dzejnieks esmu es.”  Neliekuļošu,17 dzejnieku starpā bija daži, kas vienkārši sirga ar verbālu caureju. Protams, arī viņi saņēma aplausus, par drosmi atnākt un uzstāties. Tāpēc Jonas Velmā dzejolis par dzejnieka likteni, bija īsti vietā un laikā, zāle uzsprāga aplausos.

Liepājniece, dzejniece un arhitekte Gunta Šnipke savā jaunākajā krājumā “Kā” virknē īpašības vārdus, lai pierakstītu un tuvplānā pamanītu šo laiku. Dzejoļi ir kā dienasgrāmatas ieraksti, kas vienlaikus tver mūsu kopīgi izdzīvotas atmiņas, taču izvērš uz āru arī autores pašas redzējumu. “Kā” – ir liepājnieces, dzejnieces un arhitektes Guntas Šnipkes ceturtais dzejas krājums. Vārds “kā”, veido jaunā krājuma struktūru. Tā ir pirmā rindiņa vairumā dzejoļu,  kas seko aiz tēmas pieteikuma nosaukumā, tālāk virknējot īpašības vārdus, kas pieraksta un tuvplānā pamana šo laiku. Guntas Šnipkes dzejnieces biogrāfija apliecinājums tam, cik reizēm svarīgi, lai taptu sadzirdēts,  atrasties pareizā laikā un vietā. Divi iepriekšējie dzejas krājumi -  „…bērns ienāca..” 1995. gadā,  „… un jūra” 2008. gadā - izdoti Liepājā, nelielās izdevniecībās, un līdz grāmatveikaliem, recenzentiem laba daļa no tirāžas pat nenonāca. Līdz pēkšņi, viņas trešais dzejas krājums „Ceļi” 2018. gadā, kad dzejniecei jau bija pāri sešdesmit, tika pamanīts un novērtēts, gan ar Dzejas dienu balvu, gan arī ar Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājas balvu “Sudraba tintnīca”. Gunta Šnipke ir arī trīskārtēja Kurzemes Prozas lasījumu uzvarētāja. Liepājā Guntu Šnipki, protams, zina, taču gluži cita iemesla dēļ. Liepājā viņa ilgus gadus ir bijusi gan Liepājas galvenā māksliniece, gan pilsētas būvvaldes arhitekte. Arī šai Guntas Šnipkes personības pusei ir sakars ar rakstīšanu – 25 gadus viņa ir bijusi žurnāla "Latvijas Architektūra" redkolēģijas locekle un rakstu autore. Pirmo reizi, tobrīd vēl ārpus Liepājas maz zināmo dzejnieci Guntu Šnipki intervēju pēc krājuma “Ceļi’ iznākšanas. Tiekamies Liepājā, un ir grūti nepamanīt, cik ļoti toreizējā intervija atšķiras no šīs, kad manā priekšā jau ir atpazīstama dzejniece. 2024. gada maijā Gunta Šnipke kļuva par valsts augstākā apbalvojuma – Atzinības krusta virsnieci. Latvijas Radio 3 „Klasika” tapa Oresta Silabrieža intervija ar dzejnieci, kurā viņa cita starpā pastāstīja kā ikdienā mēdz trenēt savu valodu – virknējot vārdus, meklējot ritmu, līdzības. Tas aizķēra manu interesi, jo škita, ka krājuma “Kā” dzejoļi arī varētu būt izauguši no šādiem asociatīviem un ritma vārdu virknējumiem, līdz tie kādā brīdī piepildās ar jēgu un pārtop dzejolī. Un tieši tas bija man prātā, kad uzdevu jautājumu – vai valoda var šo pasauli vai vismaz cilvēku kaut kādā veidā darīt labāku?  

Grāmatā izdots mākslas doktores, filozofes un feminisma teoriju pētnieces Janas Kukaines jaunākais darbs “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā”. Feminisma attīstības pamatvirziens saistās ar veco Eiropu un ASV, taču savā jaunākajā grāmatā autore meklē un tīši uzsver Latvijas kā postsociālisma bloka valsts atšķirības feminisma izpratnē. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, lai padarītu zinātnieku darbus, pieejamākus sabiedrībai, iedibinājis sēriju "Studia humanitarica", kurā jaunākais izdevums ir filozofes un mākslas zinātnieces Janas Kukaines darbs doktora grāda iegūšanai “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā”. Runāt par nesen iznākušo Janas Kukaines pētījumu, ko grūti nosaukt par lasāmgrāmatu plašai auditorijai, mani iedrošināja rezonanse, ko sabiedrībā izsauca viņas iepriekšējais darbs "Daiļās mātes. Sieviete, ķermenis, subjektivitāte". Tas patiešām tika sadzirdēts, rosināja diskusijas. Uzdrošinos apgalvot, lai arī reizēm mākslinieku darbi vai mākslas teorētiķu pētījumi varētu likties cita pasaule, tie tomēr ietekmē ikdienas dzīvi. Janas Kukaines grāmata, kas grāva stereotipus par to, kā mātēm būtu jājūtās, veda pie kā gauži praktiska, piemēram, ka beidzot sabiedrībā tiek runāts par pēcdzemdību depresiju. Savu artavu tēmas atklāsmē deva arī pirms desmit gadiem notikusī mākslinieces Rasas Jansones izstāde. Šis ir tas brīdis, kad vēlos atklāt arī savus apsvērumus, kāpēc personīgi man feminisms liekas viena no 20. un arī 21. gadsimta svarīgākajām tēmam. Ja salīdzinām sieviešu cīņu par savām tiesībām pirms simts gadiem un šobrīd, nevar nepamanīt, cik liels attālums ir noiets, un šīs izmaiņas līdzi nes tektonisko plākšņu sakustēšanos pilnīgi visās dzīves jomās. Pētījums “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā” tagad pieejams grāmatā. Jana Kukaine šobrīd ir Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece, kopā ar kolēģiem no Lielbritānijas, Francijas, Somijas, Lietuvas un Igaunijas ir uzsākusi pēcdoktorantūras pētījumu “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli”. Saruna ar Janu Kukaini arī raidījumā Brīvības bulvāris.  

Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz pat novembra vidum skatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves”. Tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Inga Meldere ir gleznotāja, mākslas restauratore, viņa apvieno laikmetus, liekot attēlu uz attēla savos darbos. Inga Meldere dzīvo Somijā, Luīze Nežberte vada mākslas telpu Vīnē. Kāda ir mākslinieku dzīve globālajā laikmetā? Gleznotāja Inga Meldere dzīvo un strādā Helsinkos. Studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā. Par nesen atvērto izstādi “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā viņa sarunā teiks, ka tā aptver visas viņas interešu jomas mākslā, tā ir attēlu miksēšana, glezniecība uz drukas, glezniecība uz papīra, glezniecība uz audekla. Viena no mākslinieces interešu jomām ir ar dabīgo krāsu ieguves metodēm saistītu darbnīcu vadīšana. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Luīze Nežberte dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Pašlaik studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē un vada mākslinieku izstāžu vietu "Pech". Abas mākslinieces par būtisko savos meklējumos mākslā uzsver saikņu veidošanu un sakarību pamanīšanu. Bet abu biogrāfijā var pamanīt, ka mākslinieces šai izstādē izvēlējušās uzsvērt savu sakņotību Latvijas kultūrvēsturē, tomēr viņu dzīve norit aiz valsts robežām. Abas mākslinieces vecuma ziņā šķir apmēram 20 gadi - vesela paaudze. Inga Meldere šobrīd jau ir starptautiski atzīta māksliniece, Latvijā pirms gada viņas darbs bija skatāms Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, izstādē “Tikai Neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā”, taču viņas mākslinieces dzīve ir ļoti rosīga – Tallinnā, Helsinkos, jau pieminētajā Pech galerijā Vīnē. Luīze Nežberte Kim? Laikmetīgās mākslas centrā rāda sauļoto stabu, kolonnas jau ieņēmušas savu vietu, pārveidojot izstāžu telpu. Sarunā Luīze saka, ka augstu vērtē sadarbības momentu. Gan šīs izstādes tapšanā, sadarbībā ar Ingu Melderi, taču arī kādā plašākā mākslas kontekstā. Līdzās darbiem, viņa izstādei radījusi arī zīnu, izdevumu, kurā izlasāmi latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa, mūsdienu lietuviešu mākslinieka  Antana Gerlika, amerikāņu performanču mākslinieka Andrea Freizera citāti. Uz vāka Raimonda Ķirķa sacerēts “Rokraksts par satikšanos ar laiku”, kurā dzejnieks iejuties kāda 18. gadsimta brāļu draudžu kustības dalībnieka pasaules uzskatā, viņa acīm skatot 21. gadsimta Rīgu. Luīze Nežberte ir jauna māksliniece, Rīgā viņas darbi bija skatāmi pirms gada galerijā “427”. Internetā saglabātās izstādes “Clump Spirit” fotogrāfijas rāda uz visām pusēm izspūrušas konstrukcijas, izstādes aprakstā pieminēta vernikulārā arhitektūra.