Noslēdzot raidījumu ciklu Gadsimts ar savu valsti, lūkojamies nevis uz pagātni, bet uz šodienu un nākotni. Raidījuma viesi četri jauni cilvēki, kurus vieno tas, ka viņi ir dzimuši 1991.gadā, tātad ir de facto atjaunotā valstiskuma vienaudži. Sarunā piedalās Linda, kas uzaugusi ārpus Latvijas, bet audzināšana bijusi ar spēcīgu piederības apziņu Latvijai un arī pati apzināti atgriezusies Latvijā, Ieva Zeiza, Latvijas Radio žurnāliste, dzimusi un augusi Latvijā, mazliet pablandījusies pa pasauli un atgriezusies, Jānis Gedušova, reemigrējis latvietis, jo pēc vidusskolas devies uz ārzemēm un pēc astoņiem gadiem tagad ir atgriezies Latvijā un Jānis Krīvēns, mārketinga nozares profesionālis, brīvajā laikā mūzikas grupas „Singapūras satīns” dalībnieks.

Ciklā, kurā mēs skatāmies uz pagājušo simtgadi, saruna ar Eiropas Komisijas viceprezidentu Valdi Dombrovski.

Laiks no 90. gadu vidus līdz 2000. gadu pirmās desmitgades nogalei – lielu pārmaiņu, cerību un zināmā mērā uzrāviena laiks Latvijai. Par šo laiku saruna ar Andreju Žagaru, aktieri, režisoru, uzņēmēju. 90. gadi tas bija laiks, kad tas teātris, kas bija izveidojies padomju laikā, cīnījās par izdzīvošanu, katram bija jāpieņem lēmums, vai viņš paliek teātrī vai ne. Andrejs Žagars aizgāja no teātra, kas ir viņa pirmā profesija. Aktiera mēnešalga tajā laikā bija ekvivalenta apmēram 1,5 minūšu reklāmlaika ierakstam – 65 lati. Žagars nolēma riskēt un pievērsties kafejnīcu biznesa. Viņš pats atzīst, ka tas bijis iespēju laiks, tas bijis reibinoši, kad vienlaicīgi pavērās iespēja braukt uz Rietumiem un Latvija deva iespējas sākt nodarboties ar uzņēmējdarbību, ielekt citā vilcienā. Teātrī bija tāds kā samulsums.

Laika posms, kuru aplūkojam raidījumā Gadsimts ar savu valsti, ir laiks pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 90. gadu sākumā. Saruna ar cilvēku, kurš lielā mērā šo atjaunošanu īstenoja, - pēdējais atkarīgās valsts vadītājs, pirmais neatkarīgās Latvijas ministru prezidents, arī vēlāk aktīvs politiķis – Ivars Godmanis.

Trešā Atmoda – process, kas grāva PSRS okupācijas varu un tuvināja Latviju valstiskuma de facto atjaunošanai. Uz tā laika notikumiem atskatāmies kopā ar publicistu, laikraksta „Atmoda” krievu versijas redaktoru un par Latvijas neatkarību balsojušo Augstākās Padomes deputātu Alekseju Grigorjevu.

Pieskaramies pagājušajām gadsimta, raugoties uz to caur nozīmīgu personību prizmu. Viens no viņiem noteikti ir Jānis Streičs, kino režisors, publicists, gleznotājs un sabiedrisks darbinieks. Sarunā pirmām kārtām tiek aplūkots Padomju Savienības pēdējās pāris desmitgades – stagnācija, Brežņeva laiki. Jānis Streičs arī piemin to laiku, kad izvēlējās savu dzīves ceļu – tas saistās ar 1958. gadā notikumu – Latgales kultūras nedēļu Rīgā.

Vizma Belševica –  viena no izcilākajām figūrām 20. gadsimta otrās puses latviešu literatūrā un arī viena no tām personībām, kas visvairāk saistās ar opozīciju padomju režīmam.  Par Vizmu Belševicu stāsta literatūrzinātniece Anda Kubuliņa. Pateicoties nule kā uz ekrāniem iznākušajai filmai “Bille”, populārā līmenī šobrīd visvairāk ir zināms par Vizmas Belševicas bērnību, jo filmas pamatā ir rakstnieces autobiogrāfisku darbu triloģijas pirmā daļa. Kino kritiķis Dmitrijs Rancevs par filmu rakstījis, ka “no filmas kļūst pilnīgi skaidrs, kā tapusi izcilās dzejnieces personība”. Anda Kubuliņa norāda, ka romānā Belševica vairāk attēlo māti, tāpēc filma tomēr nesniedz pilnvērtīgu priekšstatu par dzejnieces personības tapšanu. Belševicas sirds, ētiskais uzstādījums un sašķeltā pasaules uztvere saistīta ar to, ka viņas tēvs bija krasi citāds cilvēks nekā māte. Viņš nāk no laukiem un nebija piemērots pilsētas dzīvei.

Raksturojot Latvijas drūmākos atkarības laikus, padomju gadus, raidījumā Gadsimts ar savu valsti stāsta par Voldemāru Kalpiņu, kultūras darbinieku, padomju nomenklatūras pārstāvi, bet arī cilvēku, kuru ļoti daudzi atceras ar labu vārdu joprojām. Runājot par Voldemāru Kalpiņu, jāsāk ar to, ka viņš darbojās visu savu profesionālo mūžu, cik tas pagāja padomju laikā, šīs sistēmas ietvaros vadošos amatos. Bet arī jāpiebilst, ka viņš pieder tai latviešu kompartijas darbinieku grupai, kuri 50. gadu beigās tika ieskaitīti nacionālkomunisku kategorijā, kā to dēvējam šodien. Viņš zaudēja vietu padomju Latvijas varas virsotnē, no kultūras ministra kļūstot par toreizējā Raiņa literatūrās un mākslas vēstures muzeja direktoru. Stāsta Literatūrvēsturnieks Andrejs Grāpis. Analizējot Voldemāra Kalpiņa veikumu kultūras ministra amatā, Grāpis min Dzintaru koncertzāli, Rīgas Doma ērģeles, Mežaparka lielo estrādi, pirmās runas par jaunas valsts bibliotēkas ēkas (Nacionālās bibliotākas) celšanu un aizsākts Dailes teātra jaunās ēkas projekts. "Tika izveidota Dzintaru koncertzāle. Otrs punkts - Doma ērģeles. Ne 50. gadu beigās, ne šodien draudze nespēj veikt šo ērģeļu restaurāciju, ja vara būtu Arvīdam Pelšem, ne Doma baznīcas, ne ērģeļu Latvijā nebūtu. Nākamais punkts Dziesmusvētku estrāde. Tagad mēs pārbūvējām šo estrādi par tādu, kurai līdzīgas var atrast arī citur. Bet šī Kaupiņi laika estrāde, protams, ar sava laika zīmogiem bija atšķirīga un patiešām tikai mūsu. No tā laika kultūras ministrijas iecerēm beidzamā piepildījās tikai dažus gadus atpakaļ. Un tā bija jauna valsts bibliotēkas, kas tagad saucas Nacionālā bibliotēka, ēka. Pirmās runas un pirmie aizmetņi ir tajos gados. Jaunais dailes teātris arī tika aizsākts projektēt tajos gados, visnotaļ dzīvu līdzdalību ņemot Smiļģim," stāsta Andrejs Grāpis

Valentīne Lasmane – Triju zvaigžņu ordeņa virsniece, Otrā pasaules kara laikā Nacionālās pretošanās kustības dalībniece, piedzīvojusi apbrīnojami ilgu un bagātīgu mūžu. Dzimusi 1916. gada 16. maijā Ukrainā ukraiņu skolotājas un latviešu mērniecības speciālista ģimenē. Valentīnes kundze šobrīd mīt Stokholmas priekšpilsētā Tēbijā. Raidījumā Gadsimts ar savu valsti Valentīnes Lasmanes atmiņas par vidusskolas un augstskolas laiku, Valentīnes kundzei pagāja Rīgas 2. ģimnāzijā un Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Studijas universitātē Valentīni Lasmani saveda kopā ar vienu no Nacionālās pretošanās kustības aktīvistiem Leonīdu Siliņu, ar kura līdzdalību viņa nonāca savā pirmajā darba vietā – aģentūrā LETA. Tas notika 1940. gadā, kad neatkarīgās Latvijas informācijas aģentūra tika pārveidota par padomju režīma institūciju. Tad arī sākās Valentīnes Lasmanes dalība Nacionālās pretošanās kustībā. Pēdējā darba dienā LETĀ Valentīnei Lasmanei pienāca 1941. gada 30. jūnijā. Ar šo dienu saistās arī epizode, kuru viņa pati dēvē kā bīstamāko savā mūžā. Pēc vācu okupācijas spēku ienākšanas Rīgā Valentīne Lasmane vairs neatgriezās darba telegrāfa aģentūrā, bet kļuva par latviešu valodas un literatūras skolotāju Malnavas lauksaimniecības skolā. Tomēr sakari ar Leonīdu Siliņu nepārtrūka un kad 1944. gadā Latvijas Centrālā padome, nodibinot sakarus ar rietumu izlūkdienestiem, organizēja laivu kustību starp vācu okupēto Kurzemi un Zviedriju, šajā darbā iesaistījas arī Valentīne Lasmane. Viņa veica ierakstās sakarnieces funkcijas. Vēlāk, kad starp Kurzemi un Zviedriju tika nodibināti radio sakari, kļuva par radiogrammu šifrētāju. Laivu kustība, kuru zviedru valdība un amerikāņu izlūkdienests atbalstīja galvenokārt informācijas iegūšanas nolūkā, ļāva vairākiem simtiem latviešu nokļūt Rietumos. Lieki piebilst, ka šāda darbošanās nacistu okupētajā Kurzemē draudēja ar visai nopietnām sekām. Vēlāk izrādījās, ka Valentīnes Lasmanes darbība Centrālajā padomē nebija palikusi nepamanīta arī padomju iestādēm. Pirmais signāls par to bija kļūšana par prototipu latviešu padomju rakstnieka Arvīda Griguļa romānā “Kad lietus un vēji sitas logā” un arī pēc romāna tapušajā Aloiza Brenča filmā. Taču patiesos padomju drošības iestāžu intereses mērogus Valentīne Lasmane novērtēja tikai 1970. gadā, kad viņai ar ģimeni uzturoties Rīgā, par pretpadomju darbību tika arestēta viņas vīra māsa Lidija Doroņina-Lasmane, un gan pašai Valentīnei, gan viņas vīram Albertam nācās 10 dienas pavadīt Stūra mājas izmeklētāju sabiedrībā.

Alfrēds Bērziņš (1899–1977), viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma darbinieku starpā un arī vienas no visvairāk lasītajām šim Latvijas vēstures posmam veltītajām memuārgrāmatām “Labie gadi” autors. Raidījumā Gadsimts ar savu valsti par šo personību stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis. Runājot par Alfrēda Bērziņa pirmajām dzīves desmitgadēm, tas ir tipisks un no tā laika procesa viedokļa raugoties pozitīvs jauna cilvēka attīsības ceļš. Bērziņš dzimis Ziemeļvidzemē mežsarga ģimenē, nāk no zemniecības vides, iesaistījies Brīvības cīņās, kā pats raksta, cīnījies ar pārliecību un gana lielu drosmi. Jau pēc Brīvības cīņām viņš strādā žurnālistu un iesaistās Aizsargu kustībā, kur ieņem arī dažus organizatoriskus amatus. Bērziņa politiskā karjera sākas ar 30. gadu sākumu, kad Latvijas atradās politiskās krīzes situācijā, kuras iemesls bija pasaulē uzliesmojusī saimnieciskā krīze. Bērziņu viņu ievēl 4. Saeimā no Latviešu zemnieku savienības. Kā jauns deputāts viņš īpaši neizcēlās. Taču no Zemnieku savienības puses viņš bija pirmais parakstītājs likumprojektam par Satversmes reformu, kas paredzēja pāreju uz prezidentālu republiku. Viņš nebija šī projekta autors, bet arī tas bija nozīmīgs politisks pieteikums Uzskatu, ka Latvija nepieciešama stingra roka, vadonis un ka vadonis ir jāgodā un jāciena, viņš pauda krietni pirms 1934. gada 15. maija apvērsuma. Vēlākos gados Bērziņš bija Latvijas Aizsargu organizācijas vadītājs, sabiedrisko lietu ministrs, Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs. Attēlā: Viceministra Alfrēda Bērziņa uzstāšanās strādniekiem vienā no cehiem Liepājas Kara ostas darbnīcās.

Pauls Šīmanis – vācbaltiešu izcelsmes Latvijas politiķis, jurists, publicists, minoritāšu tiesību autoritāte starpkaru periodā ne vien Latvijā, bet arī Eiropā. Baltais zvirbulis jeb melnā avs vācbaltiešu kopienā, tā par viņu izsakās kino zinātniece Valentīna Freimane. Tas attiecināms uz viņa uzskatiem par latviešu prioritātes atzīšanu šajā valstī, kas daudziem viņa tautiešiem Latvijā un Baltijā nebija pieņemams. Dzimis 19. gadsimta otrajā pusē Jelgavā jurista ģimenē un tas, ka arī pats Pauls Šīmanis kļūst par juristu ir zīmīgi tā laika vācbaltiešu tā sauktai literātu nošķirai, kad dēls ir tēva pēdās. Par Paulu Šīmani stāsta vēsturnieks Raimonds Cerūzis. Pauls Šīmanis bija arī viens no Satversmes autoriem, Saeimas un Rīgas domes deputāts, kā arī Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā. Viņš izveidoja teorijas par savstarpējām attiecībām starp minoritātēm un valsti, kas vēl šobaltdien ir vērtīgākas par daudzu Latvijas un pārējās Eiropas politiķu devumu šajā jomā.