Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) tapis pirmais promocijas darbs, kas izstrādāts sadarbībā ar kodolpētniecības centru CERN. Tajā izstrādās komponentes daļiņu paātrinātajam, kas noteikti daudziem ir sveša būve un arī pašu zināntieku un inžnieru vidū tiek dēvēts par vienu no sarežģītākajiem izpētes aparātiem. Guntis Pikurs (attēlā) strādā ar aditīvām ražošanas tehnoloģijām un pēta, kā tās ir izmantojamas paātrinātāju izgatavošanā. Kas slēpjas ar aiz vārdiem aditīvā ražošana, kas daļiņu paātrinātajam ir vēderā un kā mūsu inžnieru prasmes var likt lietā šī aparāta darbināšanā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju indtituta pētnieks Guntis Pikurs un Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Ratkus. Kā darbojas daudzfunkcionālais klasteris un kas ir planetārās  dzirnavas - ielūkojamies LU Cietvielu Fizikas Institūta laboratorijā. Kopā ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta mikroskopijas laboratorijas pētnieci Līgu Ignatāni stāvu pie kādas iekārtas - uz palielas pamatnes kaste ar daudz vadiem, kas savienoti ar trim monitoriem. Uz viena ekrāna redzu ķīmisko elementu periodisko tabulu un grafiskas līknes, uz otra - dažādi dati un uz trešā - melnbalts attēls, kas vairāk atgādina mākslinieka veidotu grafiku. Arī sienas šajā telpā izliktas ar melnbaltu kvadrātu paneļiem, un, ja ne šī lielā dūcošā uzparikte, tad domātu, ka esmu nonākusi dizaina studijā, kur grafiķi  uz datora ekrāniem veido mākslas darbus. Taču te mani iepazīstina ar vienu no jaunākajām cietvielu fizikas  institūta  iekārtām - skenējošo elektronu mikroskopu. Gudrs un vienlaikus ļoti jutīgs aparāts, kas  pētniekiem parāda  miljoniem reižu  palielinātus materiālus, pats tos  sašķiro, bet  lai labi strādātu, no apkārtējiem pieprasa mieru un klusumu. Līga Ignatāne iepazīstina tuvāk ar šo  superjaudīgo mikroskopu. Pētnieces uzdevums ir izstrādāt dažādus sensorus, ko tālāk var izmantot  biologi vai mediķi, nosakot, piemēram, vīrusus. Līga Ignatāne turpina stāstu par skenējošo elektronu mikroskopu, iepazīstinot, ka šī iekārta arī pati sadala un apstrādā pētāmo materiālu, kas ielikts, tā teikt, mikroskopa vēderā. Bet vispirms informācija par laboratorijas telpu, kas ierīkota, lai mikroskops varētu darboties labi. Skenējošais elektronu mikroskops ir tikai viena no institūtā esošajām iekārtām. Ir vēl daudz citu gudru, sarežģītu iekārtu, kuras var redzēt tikai tad, ja esi  ģērbts no galvas līdz kājām speciālā aizsargtērpā, bet par to stāsts kādā no turpmākajiem raidījumiem. Ielūkojamies arī pētnieka Zigmunda Orlovska grāmatu plauktā Ko lasa pētnieks, kura ikdienas darba jautājumi saistīti ar to, kā augi savstarpēji sazinās? Ielūkojamies Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docenta, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītāja Zigmunda Orlovska grāmatu plauktā. Viņš stāsta par tetraloģiju "Viņpus vārtiem", kuras autors ir rakstnieks Aivars Kļavis. Četru romānu ciklā ietilpst darbi "Rīgas kuprītis", "Ceļojošā cirka gūstekņi", "Piesmietais karavīrs" un "Adiamindes āksts".  

Lielā Daugava, straujā Gauja, Lielupe un Venta, un tad vēl lērums mazāku upju - vairāk nekā 12 tūkstošu kopā. Tāda ir upju statistika mūsu zemē. Ne velti upes ir Latvijas ainavai tik raksturīgas un cilvēka dzīvei šajā teritorijā tik tuvas, ka droši varam teikt, ka cilvēka dzīve Latvijas teritorijā izsenis bijusi upju krastos. Tās arī izmantojam, gan laivojot, gan makšķerējot, gan arī ražojot elektrību. Gan jau ka par upēm Latvijā var teikt, cik upju, tik dažādu stāstu par tām. Tomēr, ko zinām par Latvijas upēm - kas atrodas to dziļumā, kur tās sākas un beidzas? Cik "veselas" un tīras ir Latvijas upes un kā tajās "ceļo" piesārņojums? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeogrāfs Ivars Strautnieks un Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "LIFE GoodWater IP" vadītājs Jānis Šīre.

Ziemas plūdi nav nekāds jaunums Latvijā, tomēr klimata pārmaiņu dēļ ziemas kļuvušas siltākas un jau gandrīz ik gadu upes no krastiem iziet nevis pavasaros, bet jau decembrī un janvārī. Savukārt Zviedrijā putnu pētniekus satrauc, ka siltā ziema var radīt riskus tiem gājputniem, kas izvēlējušies palikt un pārziemot ziemeļos. Kurzemes upēs jau ir pali un izplatīti brīdinājumi, arī Somijas hidrologi veikuši pētījumu, ka plūdi ziemās ir biežāk, jo ziemas ir siltākas. Arī Latvijā Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, Latvijas Universitāte un mežzinātnes institūts "Silava" kopīgi veikuši pētījumu, kurā kopš 1950. gada izskatīti dati par Latvijas upēm, kur ir hidroloģiskie posteņi. Rezultāti iespaidīgāki, nekā šķita. Pēdējos gados plūdi ir biežāk, varbūt ne tik apjomīgi, un ar īsu starplaiku, nevis tikai pavasarī, tomēr pietiekami nopietni. Pētījums rāda, ka, piemēram, Daugavā laikā no 1950. gada līdz 1987. gadam 80% gadījumu visaugstākais ūdens līmenis bijis aprīlī. Savukārt no no 1987. līdz 2022. gadam vairs tikai 40% gadījumu tas ir aprīlis, plūdu maksimums šajā laikā periodā ir martā, februārī, vai Kurzemes upēs tas ir februārī un decembrī. Tas nozīmē, ka plūdu periods ir visas ziemas garumā. Pieminot aktuālo, mežu un krūmāju ugunsgrēki Losandželosā, Toms Bricis norāda, ka šobrīd nav pilnībā skaidrs, kas šos ugunsgrēkus izraisījis, vai tiešām tās ir tikai klimata pārmaiņas. Taču viņš akcentē, ka daba vairs nevar izturēt to cilvēku daudzumu, kas ir Losandželosā un Kalifornijā. Tur iedzīvotāju skaits turpina ļoti strauji palielināties un līdz arī to palielinās ūdens patēriņš gan ikdienā, gan lauksaimniecībā. "Kas vēl svarīgi, lai pielāgotos klimata pārmaiņām vai vienkārši nepiemērotiem apstākļiem, būvniecība. Tā, kad paskatās tos kadrus... māja pie mājas. Tā būvēt nedrīkst. Tagad, kad viss ir nodedzis, droši vien būs jābūvē citādi," vērtē Toms Bricis. Savukārt citus ASV štatus skāris pamatīgs sals un sniegs.    

Gada dzīvnieks šogad - ezis. Kamēr to cildinām, pats varonis guļ dziļā ziemas miegā. Ko adatainais dārza kaimiņš dara tad, kad ir nomodā? Ko zinām par ežu dzīvi un paradumiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Inta Lange, Latvijas Nacionālā dabas muzeja pārstāve, un Velga Vītola, dabas aizsardzības vecākā speciāliste Līgatnes dabas takās. "Ezi istabā turēt neiesaku nevienam. Viņš ir nakts dzīvnieks, viņš taisa troksni, viņš būkšķina, krāc, šņāc un gāž visu, ko vien var apgāzt, un stumda gandrīz mēbeles. Labāk uzreiz viņu iekārtot ārā," atzīst Velga Vītola. Pašai viņai ir izveidots neliels voljērs ežiem, ja kādu nepieciešams izbarot, lai putni vai kaķi netiek klāt. "Man ļoti patīk, ka ezīšiem ir uzkrītoši katram savs raksturs. Pat ja viņš ir maziņš, viņš ir kulaka lielumā, bet viņam būs tāds raksturs! Ja paredzēts, ka brokastis tiek dotas piecos, tad pamēģini tik dažas minūtes nokavēt. Tas mazais kulaka lieluma bērniņš tev nāks šņākdams, rūkdams virsu, ko tu vispār čammājies. Un konservus no trauciņa ar karotīti vajag izņemt ātrām, ežaprāt. Ļoti prasīgs," par ezi stāsta Velga Vītola. Ežiem labāk patīk dzīvot pie mājām, kur ir dārzi, kur var vieglāk atrast barību. Nevajag ezi nest uz mežu. Tas ir mīts, ka ežiem garšo sēnes. Latvijā ir divas pēc ārējām pazīmēm ļoti līdzīgas ežu sugas – baltkrūtainais ezis Erinaceus roumanicus un brūnkrūtainais ezis Erinaceus europaeus. Biežāk sastopams baltkrūtainais ezis, jo tā izplatības areālā ir visa Latvijas teritorija. Brūnkrūtainais ezis sastopams reti, galvenokārt Latvijas ziemeļaustrumos, norādīja muzejā. Ezis ir neliela auguma apaļīgs dzīvnieks, kura raksturīgākā pazīme ir ar adatām segta ķermeņa virspuse. Galva neliela, ar smailu, kustīgu un mitru purniņu. Ežiem ir mazas, apaļas acis, nelielas, noapaļotas ausis un ļoti īsa aste. Kājas salīdzinoši īsas, spēcīgas, ar pieciem pirkstiem un nagiem, kas piemērotas arī zemes rakšanai. Eži pārvietojas vienmērīgos, ātros soļos, bet spēj arī ātri skriet un pat lēkt. Muguru un sānus klāj 2 centimetru garu adatu kažoks, bet galva, vēders un kājas klātas ar raupju apmatojumu. Briesmu gadījumā ezis spēj savilkties kamolā, uz ārpusi izslienot adatas. Eži apdzīvo teritorijas, kas bagātas ar krūmiem, lapu kokiem un bagātu zemsedzes veģetāciju – meža malas, lauksaimniecības zemes, dārzus un parkus. Labprāt uzturas apdzīvotu vietu tuvumā, arī pilsētās. Aktīvi gada siltajā sezonā, diennakts tumšajā laikā. Tie ir visēdāji, tomēr galvenokārt pārtiek no bezmugurkaulniekiem – vabolēm, kāpuriem, gliemežiem, tārpiem un zirnekļiem. Ēd arī augļus un mazus mugurkaulniekus, piemēram, vardes, čūskas, ķirzakas, putnu mazuļus, olas. Ežu dzīves ilgums ir 5–7 gadi. To dabiskie ienaidnieki ir lapsas, āpši, caunas, meža cūkas, pūces un suņi. Dzīvniekus apdraud arī transporta līdzekļi, kūlas dedzināšana un pesticīdu izmantošana. Gada kukainis un gada bezmugurkaulnieks Zaļi spīdošais jāņtārpiņš, kas gan nav nekāds tārps, bet vabole, ir ticis pie šī gada kukaiņa titula, savukārt gada bezmugurkaulnieka gods pienākas dižajam mājas zirneklim - radījumam, ko daļa cilvēku  nelabprāt redz savā mājoklī.  Kāpēc jāņtārpiņi spīd un vai tiešām dižais mājas zirneklis ir  tik briesmīgs kā izskatās? Šogad Latvijas Entomoloģijas biedrība par Gada kukaini  ir ievēlējusi jāņtārpiņu, tādējādi vēršot uzmanību gan uz interesanto dabas fenomenu - bioluminiscenci, jeb šo kukaiņu spīdēšanu, gan arī uz šo sugu šķietami arvien retāku sastopamību. Jāņtārpiņiem, kā tos nosaukuši latvieši, nav radniecības ar tārpiem, bet gan ar vabolēm, - tie pieder Spīdvaboļu dzimtai, kurā ietilpst vairāk nekā 2000 sugu, kas lielākoties ir  tropu iemītnieces. Latvijā sastopamas tikai divas ar spīdorgāniem apveltītas sugas – jāņtārpiņš un mazais jāņtārpiņš. Tā teikts entomoloģijas biedrības izplatītajā paziņojumā presei. Bet mazie jāņtārpiņi nav tik izteikti spīdētāji, šo kukaiņu izdalīto gaismu ir grūti samanīt, tā skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns.

Kā personīgie apsvērumi un individuālā pieredze konfliktē ar vispārpieņemto un zinātniski pierādīto? Viens no skaidriem piemēriem šādai divu pasauļu sadursmei un sabiedrības polarizācijai bija Covid vakcinācija, kad ne viens vien Latvijas iedzīvotājs atturējās vai vilcinājās sekot ārstu un institūciju norādēm. Arī šobrīd ik pa laikam ziņās dzirdam stāstus par cilvēkiem, kas atteikušies vakcinēties paši vai arī vakcinēt savas atvases, un tas liek lauzīt galvu dažādām nozarēm.  Latvijas Universitātes pētnieki ir padziļināti skaidrojuši argumentus un motivāciju nevakcinēties un sniedz savus priekšlikumus, kā nākotnē uzlabot saskarsmi starp sabiedrību un valdību.  Kā sabiedrība var vienoties par tādiem pasākumiem kā kolektīvā imunizācija, ja katram pieredze un viedokļi atšķiras? Ko par to saka psihologi, sabiedrības veselības pētnieki un filozofi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Andrejs Balodis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un pētnieks Uldis Veigners un Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks sociālajā psiholoģijā un politikas psiholoģijā Ģirts Dimdiņš. Iesākumā par kosmosu, Sauli, tostarp pavadoņiem, jaunumi šīs nedēļas zinātnes ziņās. NASA zonde aizlidojusi Saulei tuvāk nekā jebkurš cits kosmosa kuģis. Šīs nedēļas sākumā zinātnes tīmekļa vietnē “Nature” nonākusi vēsts par sasniegumiem kosmosa industrijā, kas realitātē notikuši jau gada beigās, Ziemassvētku laikā, bet publikācija tapusi mazliet vēlāk. Proti, 24. decembrī Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA zonde “Parker Solar Probe” jeb Pārkera Saules zonde izspraukusies cauri Saules atmosfērai, nonākot zvaigznei Saulei tuvāk , nekā jebkad ir bijis kāds cits kosmosa kuģis. Nedēļas kosmosa foto: aprit 10 gadu, kopš Habla kosmiskais teleskops novērojis kosmosa milžus - Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu. Saistībā ar otru kosmosa stāstu jāmin, ka viena tā daļa saistīta ar faktiem, ko gadu gaitā pētniekiem par lielajām planētām izdevies noskaidrot, bet otra puse ir arī tas, ka planētas ir… skaistas. Un, ja vēl teleskopa novērotas un atsevišķos brīžos attēlu veidā iemūžinātas planētas saliek kopā, tad izveidojas brīnišķīga fotomontāža, kas varētu kalpot pat kā apsveikuma kartīte svētkos. Taču svarīgāka ir attēlu zinātniskā nozīme, jo ne jau tikai prieka pēc Habla teleskops fiksējis planētas projekta OPAL ietvaros. Plutons, iespējams, ir notvēris savu pavadoni Haronu ar īsu kosmisku “skūpstu”.  Kosmosa stāsts Nr. 3 - par to, kā pundurplanēta Plutons ticis pie sava pavadoņa. Pagājušajā nedēļā, skaidrojot dažādās teorijas, kā planētas tikušas pie pavadoņiem, pieminēju to, ka saskaņā ar vienu no teorijām nozīme ir Hilla sfēras jeb gravitācijas ietekmes rādiusam, citiem vārdiem - minimālajam attālumam, lai planēta pavadoni noturētu orbītā. Vienkāršoti sakot - planēta “notver” pavadoni savā ietekmes zonā.  

Frizieri mēdz jokot, ka, neveiksmīgi nogriežot matus, bēda nav liela, jo tie taču ataugs! Ja tā nopietni padomā par šo jautājumu, tad jāteic, ka cilvēka organismā nav nemaz tik daudz ķermeņa daļu vai orgānu, par kuriem varētu mierīgu sirdi teikt, “nekas, ataugs”. Ķirzakai ataug notrūkusī aste, briežiem - no jauna aug ragi, jūras gurķis var ataudzēt bojāto orgānu audus. Reģenerācija dzīvnieku pasaulē ir viena no lielākajām bioloģijas mīklām un sarežģītākajām dabas parādībām. Cik ļoti atjaunoties spēj cilvēka organisms un vai varam ko mācīties no dzīvnieku pasaules? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Māris Lielkalns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis, un bioloģe Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore. Pirms sarunas par šo unikālo dzīvnieku spēju jaunums raidījumā - rubrika, kas aicina ielūkoties zinātnieka grāmatu plauktā.  Ikdienas raidījumā tiekamies ar dažādu jomu pētniekiem, kuri ir savas jomas eksperti, taču ne reizi vien sarunās ar zinātniekiem esam atklājuši, ka interese par pasauli bieži vien neaprobežojas ar savu pētījumu jomu. Ko lasa mūsu klausītāju iecienītie pētnieki un mūsu raidījumu viesi? Savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties  bioloģijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes docente Inese Čakstiņa-Dzērve. Viņas uzmanības lokā nonākusi Dženiferas Daudnas un Semuela Sternberga (Jennifer Doudna, Samuel Sternberg) grāmata "A Crack in Creation: The New Power to Control Evolution" (Plaisa radīšanā. Jaunais spēks evolūcijas kontrolē). Vēl dodamies uz kādu medicīnas laboratoriju, lai skaidrotu, kādus jaunus soļus tuvāk personalizētai medicīnai un precīzākai vēža diagnistikai sper mūsu medicīnas zinātnieki. Maska, cimdi un dodamies šūnu laboratorijā… Esmu iepakota halātā, cepurē, cimdos, bahilās un maskā un aplūkoju aparatūras, kuru uzdevums ir radīt sterilu un drošu vidi  šūnām, kas ņemtas gan no veseliem cilvēkiem, gan no onkoloģisku pacientu kaulu smadzenēm. Kā stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas vadošā pētniece Evita Rostoka, tad nākamais etaps ir šūnu uzlikšana uz īpaši veidota plastmasas čipa, kas imitē vidi cilvēka orgānos. Un te mēs nonākam pie šodienas ieraksta temata - ieskata un skaidrojuma, kā mūsu medicīnas zinātnieces strādā pie akūtās mieloīdās leikēmijas jeb asins šūnu vēža, kas rodas kaulu smadzenēs pētniecības. Runa ir par starptautisku projektu TransCan3 TALETE (projekta nr. FP-21632-ZF-N-840), kurā Latvijas, Vācijas, Itālijas, Francijas un Norvēģijas molekulārie biologi un medicīnas zinātnieki strādā pie tā, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu noteikt, kāda ārstēšana būtu nepieciešama konkrētam šī asinsvēža pacientam. Turklāt  stāsts ir par to, ka dažādu zāļu iedarbība netiek pētīta šī cilvēka organismā, bet paņemot viņa šūnu paraugu. Vairāk par šo metodi stāsta LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente, doktorante Ilze Blāķe.    

Skaidrojam zināmo un nezināmo par vētrām uz Saules, citām zvaigznēm un to planētām Visumā. Gads daudzviet pasaulē iesākās ar dabas radītu salūtu - ziemeļblāzmu, atzīmējot, ka aizvien piedzīvojam Saules aktivitātes periodu. Sarunājas Andris Vaivads, Ventspils augstskolas rektors un Karaliskās Tehniskās augstskolas Stokholmā profesors, Ints Ķešāns, IT speciālists, astronomijas entuziasts, un Raitis Misa, IT speciālists, astronomijas entuziasts.  

Raidījumā Zināmais nezināmajā jauna rubrika. Turpmāk katru otrdienu studijā būs kolēģis Toms Bricis, lai vēstītu ne tikai par to, kāds būs laiks, un skaidrotu dažādas dabas parādības, bet lai runātu par klimatu, laikapstākļiem un to, cik mainīgā un dinamiskā pasaulē mēs šajā ziņā dzīvojam. "Ik nedēļu esmu paredzējis runāt par gan ļoti reāliem laikapstākļiem, klimata, atmosferas un hidrosfēras procesiem, kas ir gan dabas stihijas, gan par ilga termiņa norisēm, ko ar aci bieži nemaz nevar manīt. Viens no biežākajiem raksturlielumiem, ar kuriem raksturo klimata pārmaiņas, ir dažādi vidējie rādītāji, piemēram, gada vidējā globālā temperatūra. To ir grūti novērtēt un aptvert, tāpēc, manuprāt, svarīgi uzzināt un izprast arī mazāka mēroga procesus un norises, kas pēc tam palīdz aptvert arī globālas norises," atklāj Toms Bricis. "Būs arī tas, ko angliski sauc par "eksplaineriem" jeb izskaidrot īsi, bet saprotami kādas dabas parādības vai procesus tā lai to izpratnei nebūtu vajadzīgs grāds fizikā vai ģeogrāfijā," turpina Toms Bricis. "Piemēram, šodienas aktualitāte ir atkala, pārdzesēts lietus, ko pieminēju laika ziņas. Kas tas ir? Vienā no tuvākajiem raidījumiem arī parunāsim, kas ir ne tikai pārdzesēts lietus, bet tā tuvi radinieki - sasalstošs lietus un atkala. Būs arī diskusijai par latviešu valodu - vai atkala ir tas pats, kas sasalstošs lietus." Bet pirmajā reizē gan atskats, kāds laikaapstākļu ziņā bijis 2024. gads, un arī stāsts par vētru pirms 20 gadiem, vētru Ervīns, kas Latviju skāra 2005. gada 8. un 9. janvārī.

Apvienoto Nāciju Organizācija 2025. gadu pasludinājusi par Starptautisko Kvantu zinātnes un tehnoloģiju gadu. Ne reizi vien dzirdēts, ka kvantu tehnoloģijas radīs tādu apvērsumu, kāds nav piedzīvots kopš industriālās revolūcijas laikiem. Kā kvantu atklājumi mainīs mūsu dzīvi tuvākajās desmitgadēs? Kā soli pa solim esam nonākuši pie tām zināšanām, kādas mums ir par kvantu mehāniku un kvantu fiziku šodien, un kāds tad izskatās kvantu dators? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro fiziķis, Latvijas Universitātes tenūrprofesors Vjačeslavs Kaščejevs un un matemātiķis, datorzinātnieks Latvijas Universitātes profesors Andris Ambainis. Interesants atklājums matemātikā - parādījusies jauna figūra Formas, kuras  sen jau eksistē dabā, ir piesaistījušas matemātiķu interesi tādā veidā, ka vienu šādu formu, ievietojot to ģeometrisko figūru grupā, zinātnieki pagājušajā gadā tai devuši jaunu nosaukumu – mīkstā jeb noapaļotā šūna. Kāda tā izskatās un  kāpēc kādu dabā sen esošu formu eksakto zinātņu pārstāvji sāka daudzināt tikai tagad. Par to stāsta matemātiķis un datu zinātnieks Jānis Lazovskis. Ja ir viegli saprast, kāds izskatās kubs, trijstūris, aplis vai rombs, tad kāda  forma ir mīkstajai jeb noapaļotai šūnai – figūrai, par kuru apraksti parādījās 2024. gadā, kad matemātiķu grupa no Ungārijas, sadarbojoties ar Kalifornijas mākslas institūta  arhitektiem, paziņoja par šo figūru. Vienkārši sakot, tas ir kā ķieģelis ar noapaļotiem stūriem, taču figūrai ir vairākas formas. Dabā šo mīksto šūnu var ļoti labi redzēt čiekura zvīņās,  gareniskā sīpola šķērsgriezumā vai graudu formā. Matemātiķi ir arī atklājuši, ka ar šādām it kā neregulārām figūrām, var pilnībā noklāt laukumu. Tālāk matemātiķi pēta, cik lielā mērā var ņemt kādu mīkstās šūnas figūru un to stiept un liekt, lai iegūtu pēc iespējas lielāku izklātu laukumu, jeb mozaīkas režģi. Lai arī tikai nesen šāda figūra tika pie sava nosaukuma, tas nenozīmē, ka ārpus dabas formām cilvēki to nav izmantojuši. Mīkstās šūnas var sastapt austrumu tautu ornamentos, matemātiķi kā šīs figūras paraugu min irākiešu izcelsmes Lielbritānijas arhitektes Zahas Hadidas projektētās ēkas. Šīs arhitektes, kuru dēvē par līkņu karalieni, kontā ir Londonas akvacentrs ar formu kā zirga sedliem vai Riversaidas muzejs Glāzgovā, kura centrālā fasāde atgādina temperatūras līkni vai kardiogrammas pierakstu.   Raidījums skan Zvaigznes dienā, svētki nosvinēti un beidzot dienas kļūst garākas. Par cik minūtēm diena kļūst garāka, vaicājam Astronomijas biedrības pārstāvim Mārtiņam Gillam.

Gada pirmajā raidījumā kā allaž iepazīstam šī gada putnu! Kur tas sastopams, kāds ir tā dzīvesveids un ar ko īpašs un neparasts putnu pētniecībā tieši šis putns? Stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs Oskars Keišs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības Cēsu grupas organizatoriskā vadītāja Agnese Gaile. Mājas strazds ir 2025. gada putns Latvijā. Parasts putns, taču jau 50 gadus to skaits Eiropā sarūk. Šie putni mīt arī Ziemeļamerikā un Jaunzēlandē, kur jūtas labi, bet tur tā ir invazīva suga. Pie mums šo putnu skaits samazinās. Mājas strazds ligzdo koku dobumos un arī cilvēka veidotos putnu būros. Latvijas Ornitoloģijas biedrība šogad piedāvās izglītojošu lekciju un padomus būru izgatavošanā un izlikšanā. Materiāls būriem jāsagādā pašiem. Vēl būs arī Gada putna zīmējumu konkurss, kuru izsludinās janvārī. Mājas strazds ir pirmais putns, ar kuru jau 1899. gadā Dānijā aizsākās putnu gredzenošana, lai noskaidrotu mājas strazda gaitas ziemā. Kopš 2020. gada LU MDZF Bioloģijas institūtā ornitologa Oskara Keiša vadībā notiek mājas strazdu ligzdošanas un migrāciju padziļināta izpēte, ko finansē Latvijas Zinātnes padome. Šīs izpētes laikā mājas strazdi tiek aprīkoti ar ģeolokatoriem un gredzenoti ar krāsainiem gredzeniem. Ja izdodas novērot putnu ar krāsainu gredzenu, ikviens ir aicināts ziņot pētniekam, rakstot uz e-pastu [email protected].  -- Zinātnes ziņas Gada iesākumā zinātnes tīmekļa vietnēs pieejamas dažādas prognozes par to, kādās jomās šogad virzīsimies uz priekšu. Tā noteikti nebūs medicīna vien, bet arī astronomija, mākslīgā intelekta iespējas un daudz kas cits. Ja runājam par mākslīgo intelektu, vietnē “Nature” pieejama publikācija par to, ka mākslīgā intelekta revolūcijai sāk pietrūkt datu. Vietnē “Nature” arī kāds pavisam nesens stāsts par mākslīgā intelekta iespējām. Mākslīgais intelekts, ko precīzāk būtu jādēvē par mākslīgajiem neironu tīkliem, varētu atšifrēt senos tekstus, kas ietverti gan apdegušos seno romiešu tīstokļos, gan drūpošās plāksnītēs ar ķīļrakstu, un tas neapšaubāmi sniegtu pētniekiem datus vairāk, nekā viņiem jebkad bijis.  Vietnē “LiveScience” lasāms raksts par to, ka zinātnieki joprojām pilnībā nesaprot, kāpēc dažām planētām ir simtiem pavadoņu, bet citām nav neviena. Ir lietas, kas ir zināmas labi, taču par tām stāstīt ir un būs nepieciešams vienmēr. 2024. gada nogale iezīmējusies ar to, ka apritējuši 80 gadi kopš traģiskākajām epizodēm Latvijas vēsturē - tās bija Ziemassvētku kaujas Lestenes un Džūkstes apkārtnē jeb Trešā Kurzemes lielkauja. Līdz 5. janvārim un tad vēl no 9. līdz 11. janvārim iespējams apmeklēt “Ziemas naktis” Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā.

2024. gads zinātnē: raidījuma komandas apskats. Kāds aizvadītais gads bijis programmā Zināmais nezināmajā? Aizraujoši fakti un atklājumi, iedvesmojošas sarunas, temati, kas liek aizdomāties un atklāj pasauli no jauna.