Savu atrašanās vietu uz mūsu planētas ikdienā nosakām nu jau vairs nelietojot kartes un kompasu, bet gan GPS jeb globālās pozicionēšanas sistēmas. Taču arī tām ir trūkumi. Magnētisms varētu kļūt par alternatīvu risinājumu ģeopozicēšanās sistēmām un ne tikai - magnētiskā lauka mērījumi varētu stabilizēt strāvu elektrotīklos un pat uzlabot lidostu drošības sistēmas. Kā Zemes magnētismu varam izmantot savā labā? Par to saruna ar fiziķi, Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētāju Mārci Auziņu. Pagājušajā nedēļā daudzi Latvijas iedzīvotāji debesīs redzēja skaistās ziemeļblāzmas krāsas un dalījās ar redzēto fotogrāfijās. Ziemeļblāzmas ir viena no Zemes magnētiskā lauka izpausmēm, bet pats magnētisms, magnētiskā lauka īpašības, kā arī, piemēram, zemes polu pārvietošanās ir jautājumi, kas zinātniekiem ir aizraujoši ne tikai teorētisko pētījumu līmenī, bet veroties arī uz magnētisma praktiskiem pielietojumiem. Saruna gan par magnētismu teoriju, gan tā izmantojumu praksē. Par makgnētismu un tā pētījumiem Latvijas Universitātē raidījumā esam stāstījuši arī iepriekš. Par ziemeļblāzmām un ne tikai par tām stāsti zinātnes ziņās. Aizvadītās nedēļas top notikums noteikti bija ziemeļblāzmas fantastiskā izrāde debesīs un tas, kas tiešām priecē, ka šādas retas dabas parādības mudina cilvēkus pacelt skatienus debesīs, izbaudīt ainavu un galu galā uzzināt arī kaut ko jaunu. Kāda ļoti neparasta ziņa nāk no Indonēzijas. Unikālu pieredzi guvuši pētnieki, kuri novēroja orangutānu vārdā Rakus. Šis Sumatras orangutāns cīniņā ar citu tēviņu bija savainojis seju. Pētnieki novēroja, ka orangutāns ārstējis savu brūci ar īpašu augu Akar Kuning, kas vietējā tautas medicīnā labi zināms kā ārstniecisks augs. Pētnieki pamanījuši, ka orangutāns košļājis šī auga lapas un nevis apēdis, bet licis tās pie uzplēstās brūces. Šis ir unikāls novērojums, jo līdz šim biologiem nav gadījies redzēt, ka kāds primāts šādā veidā ārstētu savas kaites. 21. gadsimts folklorā visticamāk ieies ar mākslīgā intelekta rīkiem un mūsu paradumiem to lietošanā, tostarp saistībā ar tuvinieku piemiņu. Kembridžas universitātes pētnieki ceļ trauksmi par "dedbotiem" jeb mirušo botiem - mākslīgā intelekta čatbotiem, kas simulē mirušā cilvēka valodu, izteiksmes līdzekļus, personību un pat balsi, lai ļautu tuviniekiem sarunāties ar aizgājēju. Šādu pakalpojumu sāk piedāvāt aizvien vairāk uzņēmumu, kas pētniekiem, protams, rada pamatotas bažas - šādas sarunas ar mākslīgo intelektu varot atstāt ne tikai smagas psiholoģiskas sekas, bet pat atvērt durvis vajāšanai internetā.

Vientuļi dreifējoši ledus "kluči", kas peld pa okeānu kā snaudošas briesmas - tādus vairums iztēlojas aisbergus pēc "Titānika" katastrofas. Taču aisbergu skaits pasaules okeānos šodien ir krietni lielāks nekā laikā, kad Atlantijas okeānu šķērsoja milzīgais tvaikonis. Šie peldošie milži ir kā simbols klimata pārmaiņām un planētas kūstošajam "ledusskapim". Kas īsti ir aisbergi un ko par tiem zinām? Par saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru. 1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim “Titāniks”, kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Plkst. 23.40 pēc kuģa laika “Titāniks” saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un 40 minūtēm. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja. Stāsts par aisbergu nepieder tikai vēsturei, arī mūsdienās pasaules okeānos dreifē aisbergi, un, lai gan tehnoloģijas šobrīd ir krietni jaudīgākas nekā 1912. gadā, ledus kalni joprojām kuģiem rada draudus. "Mūsdienās aisbergi, protams, galvenokārt veidojas Arktikas un Antarktikas reģionos, un attiecīgi tas būtu, pirmkārt, Dienvidu okeāns, Ziemeļu Ledus okeāns. Bet bieži vien arī šeit aisbergi nokļūst Atlantijas okeānā - gan Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, gan arī dienvidu. daļā. Tomēr var būt arī tā, ka atsevišķi aisbergi var mērot daudz lielāku ceļu, nokļūt arī, piemēram, Klusajā okeānā. Un tad ir vēsturiskas pazīmes, ka aisbergs Dienvidu okeānā, var teikt, apceļo visu pasauli," skaidro Kristaps Lamsters. Baltijas jūrā mūsdienās aisbergu nevarētu sastapt. "Aisbergiem ir ļoti atšķirīgi izmēri - metrs un varbūt pat mazāki, tiešām paši mazākie ledus gabaliņi. Bet lielākie aisbergi var sasniegt izmērus, kas ir 200 kilometru vai pat ir vēsturiski pieraksti, ka ir bijis pat aisbergs, kurš ir 335 kilometrus garš. Arī šo aisbergu biezums var sasniegt vairākus simtus metru līdz pat 300, varbūt pat 400 metriem. Bet, protams, ka jāatceras, ņemot vērā, ka aisbergu ledum atšķiras blīvums no ūdens, tas ir aptuveni par 10% mazāks aisbergam, tādēļ virs ūdens atrodas aptuveni tikai viena devītā daļa. Ja virs ūdens ir tikai 30 metri, tad dziļāk var būt vairāki simti kopumā," par aisbergiem stāsta Kristaps Lamsters. Runājot par definīciju, jebkurš ledus gabals, kurš ir atšķēlies no ledāja, ir aisbergs. Bet nevajadzētu jaukt ar tā saucamo jūras ledu, kas veidojas gan Ziemeļu Ledus okeānā, gan Dienvidu ledus okeānā no okeāna ūdens, tam sasalstot.  Ja aisbergi ir veidojušies no ledāju ledus, to vecums var būt visai iespaidīgs. "Mūsdienās aisbergu ir mazāk, protams, kā pēdējā leduslaikmetā. Bet par klimata pārmaiņu ietekmi ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Jo, pirmkārt, aisbergu veidošanās kā tāda - tas ir dabisks process. Kad uzkrājas sniegs, ledus vairogs kļūst arvien biezāks, tas var virzīties uz priekšu jau ar lielāku ātrumu, ieslīdēt okeānā, un tad sāk veidoties šelfa ledāji. Kad ledājs ir ieslīdējis pietiekami tālu okeānā, tas saskaras ar zināmām nestabilitātēm, kas ir saistītas ar okeāna gultnes reljefu un, protams, arī ar klimatu, ar okeānu siltajām straumēm. Tad aisbergi sāk veidoties," norāda Kristaps Lamsters. Klimats var būt tikai viens no faktoriem, kas ietekmē aisbergu veidošanos. "Joprojām var kuģi sadurties ar aisbergiem. Es domāju, ka šis te varētu arī pieaugt, īpaši jau runājot par Dienvidu okeānu. Ņemot vērā, ka kuģi paliek arvien lielāki un garas rindas veidojās, piemēram, Panamas šaurumā, viņi vairāk izvēlas tuvāk Dienvidu okeānam pārvietoties, kur ir vairāk aisbergi sastopami. Tādi starpgadījumi ir reģistrēti. Bija kuģis "Explorer", kurš sadūrās ar aisbergu, nogrima. Visi tika izglābti, jo blakus bija, par laimi, ledlauzis. Bet joprojām tas notiks arvien vairāk Dienvidu okeānā, jo tur šie aisbergi netiek tik labi uzraudzīti kā Ziemeļu puslodē," atzīst Kristaps Lamsters. Aisbergu ir daudz, un kuģiem bīstamību sagādā jau vairāk mazāki, ne tie paši lielākie aisbergi. Runājot par labumiem, pirmkārt, aisbergs ir saldūdens resurss. "Ir bijuši arābu šeihi, kas mēģina aisbergu ar kuģiem atvilkt uz savu valsti. Bet, protams, ka aisbergs, kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji sāk izkust. Kamēr viņš atrodas Dienvidu okeānā, tikmēr zemūdens daļā aisbergā temperatūra ledum būs ļoti maza, teiksim, mīnus 20 grādi bieži vien. Bet kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji degradējas. Līdz ar to īsti nebūs tāds risinājums," atzīst Kristaps Lamsters. "Vēl viens labums - aisbergs satur putekļu daļiņas, kas laika gaitā no atmosfēras ir izsēdušās uz ledāja. Šīs putekļu daļiņas un pavisam nedaudz droši vien arī organiskās daļiņas, tur ir arī ogleklis, tā ir faktiski barības bāze fitoplanktonam. Līdz ar to mūsdienās mēģina zinātnieki vairāk pētīt, kas notiek pie paša aisberga, kā tas ietekmē šo ekosistēmu un fitoplanktona augšanu." Sēravoti - traucēklis vai dabas vērtība? Konkrēti nosacījumi izveidē ir nepieciešami arī sēravotam. Tātad sēravotam ir vajadzīgi trīs komponenti - ģipša nogulas, organiskā viela no purviem un baktērijas, kas veido sērūdeņradi. Kur Latvijā rodami sēravoti, kāpēc tiem ir specifisks aromāts un kā sēravoti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, par to saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieku Jāni Bikši. Sēram savienojoties ar ūdeņradi, rodas gāze ar visai specifisku aromātu. Zināmākais  sērūdeņraža veids rodas vulkānu darbības rezultātā, taču ir arī citi viedi, kā dabā rodas sērūdeņraži. Latvijā populārākās sēravotu vietas ir Ķemeri un Baldone, kur par šo avotu esamību liecina īpašais smārds. Interesanti, ka mazākas koncentrācijas sērūdeņi parasti smako daudz spēcīgāk nekā tie, kam ir augsts sēra saturs ūdenī, un tas ir skaidrojams ar to, ka šī sēra gāze mazākā koncentrācijā izdalās daudz ātrāk. Latvijas teritorijā esošajos sērūdeņos ir mērena koncentrācija - tā raidījumā Zināmais nezināmajā pirms desmit gadiem sižetā par sēravotiem Latvijā un pasaulē  stāstīja  ģeoloģijas doktors, hidroģeologs Jānis Prols.

"Nekas nav bezgalīgs, izņemot visumu un cilvēka muļķību. Un par visumu es neesmu tik drošs, " tā reiz teicis Alberts Einšteins. Vai Visumam ir gals, vai tomēr tas ir bezgalīgs? Ja reiz tas izplešas, tad tam vajadzētu būt arī "galam un malai"? Kā var noteikt Visuma izmērus un uzzīmēt karti kaut kam tik nepatverami milzīgam? Vai cilvēks no mazas saules sistēmas vēl mazākas planētas maz to var apjēgt un izdarīt? Gluži kā Dullais Dauka savulaik vēlējās noskaidrot, kas paveras aiz horizonta, tā arī mēs mēģināsim palūkoties, cik tālu stiepjas Visums. Stāsta astronoms, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Sarunas sākumā jau izskanēja, ka Alberts Einšteins pats īsti līdz galam nav ticis skaidrībā, vai Visums ir bezgalīgs vai tomēr nē. Kāda šobrīd ir tā valdošā doma astronomijā, kosmoloģijā par šo jautājumu? Ilgonis VIlks: Arī astronomi nav tikuši līdz galam skaidrībā, vai galīgs vai bezgalīgs. Es piedāvātu sarunu sākt ar mazākiem mērogiem, lai izveidotu sev galvā to Visuma modeli, un tad varbūt būs vieglāk pieskarties šim jautājumam. Es gribētu sākt ar to, ka pieņemsim, ka mēs dzīvojam kaut kādā mājā, kur ir viens dzīvoklis, tajā ir viena istaba, un tā ir mūsu Saules sistēma. Piemēram, kā šeit studijā, te ir galds, vairāki krēsli, un mēs sēžam uz tā viena krēsla - uz Zemes, un esam tā sakot, līdz krēsla balstam tikuši - uz Mēness. Un priecājamies, ka esam ļoti tālu tikuši. Tad viņi ir aizsūtījuši savas zondes pa istabu uz citiem krēsliem, citām planētām, un četras zonas pat izsūtījuši ārā no istabas, un konstatējuši, ka tur ir kaimiņa istaba, kas ir diezgan tukša. Lūk, tas ir tas, ko mēs esam izdarījuši saviem kosmiskajiem lidojumiem. Tad ir nākamais solis, ir šī starpzvaigžņu telpā. Pieņemsim, šeit deg pie galda spoža lampa, tā mūsu Saule, tad kaut kur ir, ko mēs varētu uzskatīt, tāda cita māja, kurā arī ir spoža lampa - cita zvaigzne. Un pa tām tuvējām mājām mēs zinām diezgan daudz. Mēs pazīstam kaimiņus, kādi viņiem ir niķi, stiķi, kādas tām zvaigznēm ir īpašības, cik tālu viņas atrodaās, ko viņi tur dara, domā darīt vai ir darījuši. Tas ir diezgan skaidrs. Mūsu tuvējais kvartāls ir diezgan labi iepazīts. Bet, jo tālāk, jo grūtāk. Vēl mēs diezgan labi pazīstam savu pilsētas rajonu. Jo viens kosmiskais aparāts ir kartējis divus miljardus zvaigžņu, uzskaitījis katru zvaigzni individuāli, izmērījis viņas atrašanās vietu, kustības ātrumu, ko nu vēl pa zvaigzni var dabūt zināt. Bet divi miljardi zvaigžņu ir tikai simtā daļa no 200 miljardiem zvaigžņu mūsu galaktikā, mūsu zvaigžņu sistēmā. Var teikt, ka mēs savu piepilsētas kvartālu zinām. Bet tālākais jau ir stipri maz zināms. Ja, tur ir daudzi miljardi zvaigžņu, bet par tām mēs jau varam pateikt daudz mazāk. Kaut arī kopumā, protams, skatoties teleskopos visos virzienos, cilvēki savu pilsētu ir izpētījuši diezgan labi. Mēs dzīvojam Piena Ceļa galaktikā, izzinām tās formas, saturu, sastāvu, arī apmēram, kā tas viss ir radies un kā tas varētu mainīties nākotnē. Lūk, tā mēs jau tikām no viena dzīvokļa, mūsu Saules sistēmas - līdz galaktikai, kas ir jau tāds diezgan liels Visuma struktūras objekts. Pilnīgas skaidrības par tām Visuma telpas īpašībām tomēr nav. Ir izveidotas visādas teorijas, matemātiskas teorijas, kas apraksta dažādas telpas. Aprakstā ieliektu telpu, izliektu un plakanu. (..) Visums tomēr ir izveidojies no kaut kāda galīga lieluma objekta, kurš izpletās, bet nebija tā, ka kaut kādu gaisa balonu sāka piepūst vienā istabā un viņš kļuva arvien lielāks. Tā tas īsti nav. Izpletās pati telpa. Viņa arī tagad turpina visuma, Visumam izplešoties, palielināties. Nav tā, ka mēs runājot tagad pakāpeniski attālinātos viens no otra vai citi cilvēki uz Zemes, jo mūs tur kopā gan gravitācijas spēki, gan visādi citi elektromagnētiskie spēki. Bet tādā ļoti lielā mērogā, ja mēs runājam par milzīgām galaktiku kopām, tad jau viņas arī plešas lielākas un attālums starp tām galaktiku kopām arī aug. Un to var iztēloties varbūt atkal analoģijā ar māju. Tomēr iztēlosimies tādu dīvainu māju, kas aug lielāka, un tajā mājā mēs sēžam, teiksim, divi vienā istabā, attālums starp mums nemainās. Bet, tā kā tās istabas kļūst lielākas, tad tomēr attālums līdz kaimiņa dzīvoklim palielinās. Drīz būs simts gadu pagājuši, kopš šis fakts eksperimentāli konstatēts. Pēc tam to vajadzēja, protams, interpretēt, ko tas īsti nozīmē. Bet šī Visuma izplešanās tagad ir tāds kā neapstrīdams fakts. Vienīgais, par ko šobrīd debatē, vai tā notiek paātrināti. Ja Visums sākās, bija kaut kas līdzīgs lielajam sprādzienam, kurā sākās šī izplešanās, un pēc tam tur visur iekšā darbojas gravitācija, tad viņam vajadzētu izplesties arvien lēnāk. Un tā visiem šķita līdz apmēram laikam pirms 20 gadiem. Tad atklājumi parādīja, ka nē, cienītie, tā nav, Visums izplešas arvien ātrāk. Tas jau nevar tā kā pats no sevis notikt, un tam ir jābūt kādam iemeslam. To iemeslu izveidoja teorija, ko nosauca par tumšo enerģiju. Pagaidām nav daudz uz priekšu virzījušies priekšstati par to, kas tā tāda ir. Ir veikti ļoti daudzi novērojumi pēdējos 20 gados un jauni teleskopi, kas tieši ar to nodarbojas, bet tādas skaidras atbildes vēl nav, vai šāda tumšā enerģija ir un kas tā īsti ir. Te atkal varbūt jāsauc palīgā Einšteins, kurš savulaik šādu kosmoloģisko konstanti bija definējis, ieviesis, lai viņam skaistāki iznāktu vienādojumi, lai visi gali kopā. Un pēc tam, kad izrādījās, ka Visums izplešas, viņš teica: "Tā ir mana mūža lielākā kļūda." Un pēc tam nākamās paaudzes saka: "Nē, varbūt, Einštein, tev bija taisnība." Bet laiks rādīs, pagaidām nav skaidrs, kas tas ir. Mēs zinām, slavenā formula E=MC2, ka ir iespējams masu M sasaistīt ar enerģiju E caur gaismas ātrumu C. Un tad ir enerģijai var rēķināt atbilstošo nosacīti masu, un tad izrādās, ka tā tumšā enerģija, tā, kas dominē Visumā, ir 85% no visa, kas mums ir. Un pārējais? Tur ir vēl kaut kas, tur ir tumšā matērija varbūt. Un tad tikai beidzot tās zvaigznes, galaktikas, ko astronomi tik labi izpētījuši. 21. gadsimts visādā ziņā ir nācis ar pārsteigumiem un licis pārvērtēt šo pasaules uzbūves priekšstatu diezgan būtiski. Tas lielais jautājums šobrīd ir: tieši kā šī tumšā enerģija sekmē Visuma izplešanos? Ilgonis Vilks: Teiksim, tās izplešanās ātruma izmaiņas ir nomērītas, ir saprasts, ka tas notiek paātrināti un cik strauji tie izmēri pieaug. Bet kas ir tā tumšā enerģija, tur ir dažādas teorijas, un pagaidām nevienu no tām nav iespējams apstiprināt vai noraidīt. Un cik liels ir ātrums, ar kādu Visums izplešas? Ilgonis Vilks: Ātrums ir, jāsaka, nosacīti mērāms. Piemēram, kad mēs atrodamies uz Zemes, veicam novērojumus teleskopā, raugāmies uz tālām galaktikām. Un, jo tālāk galaktika atrodas, jo ātrāk viņa attālinās. Un uz Visuma robežas nosacītās jau tas ātrums tuvojas gaismas ātrumam. Tā kā telpa aug visa, tad skaidrs, ka it kā katru gabaliņu šiem ātrumiem ir jāsummējas, viņi tuvojas tai universālai robežai - gaismas ātrumam pie Visuma redzamās robežas. Tas viss ir ļoti grūti aptverams, tas viss ir jādomā, jālasa, atkal jādomā daudzas reizes. Man ar tas ir prasījis ļoti daudz laika, līdz esmu kaut cik to drusku sapratis populārā līmenī.

Jau vairākas desmitgades inženieri strādā pie autonomā transporta, varbūt 2024. gads būs tas gads, kad beidzot pieredzēsim šī atklājuma uzvaras gājienu? Kā sokas pašbraucošo auto jomā, cik tālu esam tikuši ar drošības jautājumiem un kādas atziņas ir gūtas, strādājot pie auto, kas apvieno sevī transporta līdzekli un šoferi? Dodamies uz Elektronikas un datorzinātņu institūtu, lai tur tiktos ar institūta zinātnisko direktoru Modri Greitānu un gūtu plašāku sapratni minētajiem jautājumiem. Lai vai cik tehnoloģijas būtu gājušas uz priekšu, vismaz pagaidām mēs pilsētu ielās vēl neredzam automašīnas, kurās neatrastos autovadītājs pie stūres. Tomēr, zinot, cik strauji tehnoloģijas attīstās, noteikti nebūs pārsteigums, ja pēc pāris gadiem ielās būs gan tādi auto, kuros šoferim uz stūres nav jāliek rokas vai arī šoferis vispār nav nepieciešams. Un, zinot, ka centieni šādus auto izstrādāt notiek jau gandrīz gadsimtu, pie kādiem rezultātiem agrāk vai vēlāk nonāksim. Kamēr cilvēks vēl pats vada auto un kamēr vilcieniem ir vadītāji, skatīsim, kā novērst negadījumus pie dzelzceļa pārbrauktuvēm. Proti, runa ir par to, kā ar novērošanas sistēmām un radariem padarīt vēl drošāku dzelzceļa pārbrauktuves šķērsošanu, lai vilciena vadītājs laikus saņemtu brīdinājumu par kādu nepiesardzīgu gājēju vai automašīnu, kas šķērso pārbrauktuvi, tuvojoties vilcienam. Izjautājam Elektronikas un datorzinātņu institūta zinātnisko asistentu Kristapu Greitānu. Sēžu Elektronikas un datorzinātņu institūtā un kopā ar institūta zinātnisko asistentu Kristapu Greitānu lūkojos datora monitorā uz attēlu, kur sniegotā vakarā pie dzelzceļa pārbrauktuves mirgo mazs zaļš punktiņš – tā ir aptuveni  viedtālruņa izmēru lieluma kastīte, kas atpazīst kustīgus objektus  pārbrauktuves tuvumā. Tas ir viens no Elektronikas un datorzinātņu institūta projektiem ar nosaukumu PAKS jeb pārbrauktuves automatizētā kontroles sistēma, kas domāta drošības uzlabošanai  pie vilcienu pārbrauktuvēm. Lai arī negadījumi šādās vietas nav ikdienas parādība, tomēr pieredze rāda, ka līdz šim esošās brīdinājuma sistēmas – barjeras un signālugunis – nav gana efektīvas, lai brīdinātu kādu neuzmanīgu gājēju vai  pārgalvīgu autovadītāju, vai vienkārši ja  pārbrauktuves  tuvumā gadās kāda neparedzēta situācija. Kā  darbojas šī jaunā sistēma, par to stāsta Kristaps Greitāns.

Iegūstot vērtīgus izrakteņus no Zemes dzīlēm, kā blakusprodukts dažkārt nāk arī šis tas nevēlams, piemēram, radioaktīvais vai ķīmiskais piesārņojums. Kādas ir iespaidīgākās raktuves pasaulē un kāda ir šo vietu ģeoloģija? Kādus vides riskus var radīt šīs vietas, kad tiek iegūti vērtīgi izrakteņi no kilometriem dziļām dzīlēm? Par zināmo, nezināmo, vēlamo un nevēlamo derīgo izrakteņu ieguvēm raidījumā Zināmais nezināmajā sarunā ar Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociēto profesoru Ģirtu Stinkuli. Dziļas šahtas pazemē, lai, piemēram, iegūtu ogles, noteikti nav vieglākais darbs fiziskā ziņā, un tas arī nav drošākais. Iespējams, būs gadījies dzirdēt visai biedējošus un patiesus stāstus par negadījumiem, kas piedzīvoti darbos raktuvēs, kur var veidoties gan eksplozijas, gan nogruvumi. Iespaidojoties arī no neseniem notikumiem pasaulē, runājam par to, kā dabas stihijas var radīt radioaktīvu elementu, piemēram, urāna, noplūdi no raktuvēm. Mērām radioaktīvitāti arī radio studijā.

1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos. Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Otrā pasaules kara laika bunkuri mežos Pirms runāt par karā izpostītajām pilsetām, vēl kāds kara laika stāsts. „Latvijā ir desmitiem tūkstošiem bunkuru. Ejot sēņot vai ogot mežā, ja jūs ieraugāt kādu kvadrātveida bedri, iespējams, ka tas ir aizaudzis bunkurs,” - tā saka Tālis Ešmits, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs un Brāļu kapu komitejas biedrs. Kādas Otrā pasaules kara laikā izskatījās vācu armijas karavīru raktās aizsardzības būves mežā, kādi bija Sarkanās armijas bunkuri un kā šādas būves tika piemērotas zirgiem? Kopā ar Tāli Ešmitu atrodamies kādā no Saulkrastu novada mežiem. Tālumā dzirdama ieroča dunoņa no militārām mācībām Ādažu poligonā, un mēs, apstājušies pie kādas no neskaitāmām sen aizaugušām  kvadrātveida ieplakām, runājam par šādu mantojumu no Otrā pasaules kara: ierakumiem, zemnīcām, bunkuriem, aizsardzības vietām, kur aptuveni pirms 80 gadiem  īsāku vai garāku laika periodu uzturējās gan nacistiskās Vācijas, gan Sarkanās armijas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Runājot par bunkuru būves kvalitāti, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs stāsta par vācu armijas rūpīgi darinātajām aizsargbūvēm. Latvijas laukos un mežos no Otrā pasaules kara ir saglabājušies pat tūkstošiem ierakumu vietu. Pateicoties militārās vēstures entuziastiem, daudzi šādi bunkuri ir restaurēti, un gan gida pavadībā, gan interesenti uz savu roku var aplūkot šīs militārās būves. Šos objektus var atrast interneta vietnē. Taču, kā teic Tālis Ešmits, ikviens, ejot pastaigā pa mežu, rūpīgi izpētot dažādas bedres un ieplakas, var uziet pats "savu" bunkuru. Par izstādi "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" saruna arī raidījumā Kultūras rondo.   * Izstāde "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidota Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” ietvaros.

Latvijas Universitātes pētnieki atklājuši paaugstinātas dzīvsudraba koncentrācijas melnā stārķa olu čaumalās, membrānā un fēcēs. Tas apstiprina līdzšinējās aizdomas par dzīvsudraba piesārņojumu vidē. Ko tas nozīmē melnā stārķa un citu putnu populācijām? Un kā šis toksiskais elements nonācis Latvijas dabā? To studijā vaicājam Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta pētniecei Andai Ābolai un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes maģistrantūras studentei, laborantei Antonijai Rimšai. Ik pa laikam mūsu raidījumā tiek citēta renesanses laika ārsta Teofrasta Paracelza frāze, ka viss ir inde, bet tikai mērs ir tas, kas to padara nekaitīgu. Tā, piemēram, dzīvsudrabs ir sastopams dabā oksīda veidā, un mēs par to pat nepiedomājam, taču ir faktori, piemēram, rūpniecība, kas var sekmēt dzīvsudraba pastiprinātu nonākšanu vidē, īpaši ūdenī. Tālāk sākas stāsts par to, kā no ūdens vides ar zivju starpniecību dzīvsudrabs nonāk melno stārķu organismā. Bet toksisku jeb indīgu vielu savienojumi dabiski veidojas arī vairākos Latvijā sastopamajos augos, piemēram, neaizmirstulītēs, ārstniecības vēršmēlēs un parastajās krustainēs. Vides risinājumu institūta pētnieki šobrīd strādā pie projekta, lai izzinātu, cik lielā mērā un kādā veidā minēto augu indīgās vielas nonāk ārstniecības augos, kā arī – ir vai nav cilvēkam bīstamas šīs vielas. Par to iztaujājam Vides risinājumu institūta vadošās pētnieces Artu Kronbergu un Ilvu Nakurti.  

Klajā nākusi grāmata, kas veltīta varoņiem un svētajiem un to piemiņas praksēm modernajos laikos. Sākot ar līvu karavīru Imantu 12. gadsimta Latvijas teritorijā, beidzot ar Zviedrijas svēto Birgitu – stāsti un nostāsti par neparastiem personāžiem caurstrāvo Ziemeļeiropas un Baltijas vēsturi. Ko tie liecina par 19. un 20. gadsimta sabiedrību, tās vērtībām, ticību un sociālekonomisko situāciju? Studijā izvaicājam vēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. Jaunā grāmata "Doing Memory: Medieval Saints and Heroes and Their Afterlives in the Baltic Sea Region (19th–20th centuries)" (angļu valodā) ir brīvi pieejama ikvienam. Ar Gustavu Strengu pirms kāda laika esam tikušies, lai runātu par viņa izdevumiem, veltītiem gan Baltijas grāmatu kaujām (9.08.2023.), gan mirušo piemiņai jeb memoria vēlo viduslaiku Livonijā (22.11.2023.), un šīs sarunas aicinām vēlreiz klausīties Latvijas Radio arhīvā. Raidījuma laikā arī ielūkojamies kādā no celtnēm, kas tika būvēta viduslaikos, vairākkārt pārbūvēta un arī tagad piedzīvo kārtējo restaurāciju – tā ir Svēta Jēkaba katedrāle Vecrīgā. Jau esam stāstījuši raidījumā par tajā atrastajām vērtībām (1.11.2023.), bet vēl aizvien ir interesantas arhitektoniskas detaļas, kuras tiek uzietas restaurācijas gaitā. 

Vai daba ļauj mums piedzīvot to, ko nevaram piedzīvot nekur citur, un vai šīs sajūtas vēl ir vajadzīgas mūsdienu cilvēkam? Pētījumi liecina, ka būšana dabā ievērojami uzlabo cilvēku veselību. Ko zinātne un ikdienas pieredze stāsta par šīm attiecībām starp dabu un cilvēku un vai šīs attiecības ir izdevīgas abpusēji? Vai dabai vajag cilvēku un vai cilvēks, dodoties dabā, ir ciemiņš, traucēklis vai savējais? Šos jautājumus izgaismojam sarunā, kurā piedalās: Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists Andris Klepers, klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, kā arī bērnu reimatoloģe, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reimatoloģijas virsārste, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras asistente Zane Dāvidsone.

Aprīlī atzīmē Pasaules kvantu dienu, un šajā raidījumā pievēršamies kvantu priekšrocībām un trūkumiem kiberdrošībā. Kvantu datori varētu īsā laika posmā atšifrēt milzīgu datu apjomu. Tas rada jautājumus par mūsu datu drošību nākotnē. Vai kvantu komunikācija un datorika sniegs mums lielāku drošību virtuālajā telpā, vai tieši otrādi – pavērs jaunas iespējas kibernoziedzniekiem veikt lielāka mēroga noziegumus? Par to saruna raidījuma turpinājumā ar cilvēkiem, kuru darbs ikdienā ar kvantiem ir vistiešākajā veidā saistīts, un tie ir: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes asociētais profesors, Latvijas Valsts radio un televīzijas centra kvantiskās atslēgu sadales vadošais inženieris Leo Trukšāns un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks, datorzinātnes doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Sergejs Kozlovičs. Bet pirms tam noskaidrojam, kāpēc kvantu fiziķiem vajadzīgs ledusskapis. Ne jau tāds, kas atrodas ikvienā virtuvē, bet gan iekārta, kurā elektroniskie mērījumi notiek pie ļoti zemas temperatūras.

Reiz bija laiks, kad latviešu vārdi tika rakstīti pavisam atšķirīgiem burtiem – ne tādiem, kādus pazīstam šodien. No vācu valodas pārņemtie gotu burti jeb fraktūra ilgu laiku uzkavējās latviešu literārajā valodā, taču to laika gaitā pārņema ikdienā lietotā antīkva. Kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas vēsturē? Šīs dienas raidījuma ideja izauga, ņemot vērā ļoti nozīmīgu faktu Latvijas kultūras vēsturē – pirms 120 gadiem, 1904. gada aprīlī, Latgalē tika atcelts drukas aizliegums, kas bija ildzis 40 gadu. Godinot Latgales un visa latgaliskā kopējo ietekmi uz Latvijas kultūrtelpu, nolēmām mazliet tuvāk paraudzīties uz to, kas notika pēc drukas aizlieguma atcelšanas un kā latgaliskais tālāk attīstījās. Šim stāstam pievēršamies sarunā ar Latvijas Universitātes profesori Lidiju Leikumu. Savukārt par to, kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas ortogrāfijas vēsturē, kāpēc gotiskie burti ienāca un pazuda rakstībā, – saruna ar literatūrzinātnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītāju Paulu Daiju un literatūras pētnieci, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāju Andu Baklāni.