Tuvojoties 20. gadskārtai kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, piedāvājam sarunu, kas pirmoreiz izskanēja pirms desmit gadiem. Toreiz raidījumu ciklā "Eiropas nākotne desmit tēmās" 2014. gada februārī vērtējām Latvijas pirmo desmitgadi Eiropas valstu kopībā un ieskicējām nākotnes perspektīvas. Ieklausāmies un izvērtējam, kas no teiktā joprojām aktuāls arī šodien. Eduarda Liniņa sarunu biedres studijā: politoloģe Žaneta Ozoliņa un socioloģe Ieva Strode.

24. martā apritēja kāda simtgade, proti, 1924. gada 24. martā tika nodibināts Triju Zvaigžņu ordenis - arī šobrīd Latvijas Republikas augstākais apbalvojums. Tas ir iemesls, lai parunātu par Latvijas Republikas apbalvojumu sistēmu un par to, kas vispār pasaules vēsturē šādi apbalvojumi, kā tie radušies.  Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa un nodaļas krājuma galvenā glabātāja Laima Kostrica.

Raidījums skan dienā, kad savu pirmizrādi piedzīvo spēlfilma "Marijas klusums". Saruna ar filmas režisoru Dāvi Sīmani. Latviešu aktrises Marijas Leiko mūža pēdējā ziema, kas paiet Maskavā un noslēdzas Komunarkas masu slepkavību vietā Piemaskavā, kur ne viens vien latvietis beidza savu dzīves ceļu Staļina lielā terora laikā. Šobrīd Marijas Leiko biogrāfija piedzīvo tādu zināmā mērā uzmanības bumu. Ir filma "Marijas klusums", ir nesen Rīgas Krievu teātrī iestudētā izrāde ""Skatuve" ugunī", būšot arī Kristīnes Želves dokumentālā filma par Mariju Leiko.  Kas tevi saistīja Marijas Leiko liktenī? Dāvis Sīmanis: Manuprāt, Marija Leiko ne vien tāds varbūt īpašs gadījums Latvijas teātrī un kino, tomēr aktrise ar starptautisku skanējumu un pamatā savu slavu un savas karjeras augstākos punktus aizvadījusi Vācijā 20. gados un 30. gadu pašā sākumā. Viņas personība savā ziņā ir tāda prizma, caur kuru var ļoti plaši apskatīt visu 20. gadsimta pirmo pusi, un ar tajā iekļautajām katastrofām un tajā iekļautajām dažāda veida politiskajām kustībām, arī dažāda veida sociālkultūras fenomeniem. Viņa savā ziņā spoguļo ļoti daudzus dažādus vēstures aspektus, un līdz ar to viņas personība ļoti pateicīga.  Ja domā par šo periodu, kur savā ziņā tā pasaule, ko Pirmā pasaules kara kontekstā dēvē par to pasauli vai sabiedrību, kas ir jau sajukusi prātā, un tāda viņa turpinās būt vēl ilgi, tad prātā sajukusī sabiedrība Marijas Leiko personībā ļoti labi spoguļojas. Protams, vistraģiskākais - un savā ziņā vienlaikus arī visintīmākais periods viņas dzīvē ir šis noslēdzošais posms Maskavā, kur patiesībā viņa nonāk nejaušības rezultātā un paliek. Paliek uz laiku, lai beigu beigās, varbūt ne līdz galam saprotot to sistēmas tumsu, kas ir apkārt, ka viņa iet bojā.  Domājot par mūsdienu aktualitāti un šībrīža aktualitāti, ir skaidrs, ka šī tēma un tieši Marijas Leiko un teātra "Skatuve" liktenis, kas bieži tiek izmantots kā tāda zīme Staļina teroram vispār, un jo sevišķi šīm nacionālajām operācijām, ka šobrīd nekas tiešāk neapzīmē Putina Krieviju un šo režīmu, kurš vienkārši kopē Staļina režīmu un arī pat kaut kādas tās terora prakses, tā kā tādā mums acīmredzamā veidā ja un tas, protams, es domāju, aktualizē ļoti tieši šo viņas dzīvi un viņas likteni tieši Padomju Krievijā.

2024. gada 23. martā zemes klēpī guldīja Aināru Dimantu - publicistu, sabiedrisko darbinieku, pasniedzēju, vienu no pēdējo desmitgažu pamanāmākajiem Latvijas mediju pētniekiem. Ainārs Dimants bija izcils mediju vēstures zinātājs, ko apliecina arī viņa aizpērn iznākusi monogrāfija „Latvijas prese 200 gados: no latviešu avīzēm līdz digitālo mediju laikmetam”. Viņa mūžs aprāvās 13. martā - 58. mūža gadā. „Es ar Aināru iepazinos 1983. gadā, kad viņš kā agrākais dalībnieks apmeklēja toreizējo radošās jaunatnes nometni „Aicinājums”. Turpmākajās pāris desmitgadēs mums bija dažas epizodiskas tikšanās, tai skaitā kāda visai karsta personiska diskusija laikraksta „Diena” redakcijā, bet pēc 2006. gada Ainārs kļuva par manu autorraidījumu viesi Latvijas Radio,” atminas raidījuma Šīs dienas acīm autors Eduards Liniņš. Šoreiz raidījumā vairāku raidījumu, kuros piedalījies Ainārs Dimants, fragmenti.

2024. gada 17. martā aprit 80. gadskārta kopš Latvijas Centrālās padomes memoranda pieņemšanas. Nacistiskās Vācijas okupācijas apstākļos tapušais teksts, kuru 1944. gadā parakstīja 188 prominenti latviešu sabiedrības pārstāvji, uzsvēra Latvijas Republikas suverēnā valstiskuma de jure pastāvēšanu un to, ka nedz padomju, nedz vācu totalitārajiem režīmiem nav nekādu leģitīmu tiesību uz Latvijas teritoriju un tās iedzīvotājiem. Memorands prasīja Latvijas Republikas faktiskās suverenitātes atjaunošanu.  Otrā pasaules kara situācijā diemžēl šādai atjaunošanai trūka nepieciešamo militāri politisko priekšnoteikumu, un memorands, ja arī nonāca demokrātisko valstu institūciju redzeslokā, palika faktiski neievērots. Laimīgā kārtā teksta oriģināls un parakstītāju saraksts negāja zudībā. Tas nonāca dokumenta parakstītāja - inženiera Vilhelma Jansona un viņa dzīvesbiedres juristes Valija Sveščūnas-Jansones - rīcībā, kuri to paslēpa zem grīdas dēļiem savā dzīvesvietā Vecrīgā. Dzīves laikā viņi tā arī neatklāja dokumenta atrašanās vietu, un tas tika nejauši uziets jau pēc viņu nāves 2001. gadā un nonāca Latvijas Kara muzeja krājumā.  Dokuments iekļauts UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā sarakstā.  Šī gada janvārī Latvijas Kara muzejā notika Latvijas Centrālās padomes memorandam veltīta diskusija. Raidījumā Šīs dienas acīm diskusijas fragmenti ar tās dalībnieku paustajiem viedokļiem. 

1944. gada 16. martā divas latviešu "Wafen SS" divīzijas cīnījās vienā frontes sektorā, kas arī kļuvis par pamatu zināmajam piemiņas datumam. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieku Valdi Kuzminu. Aplūkojam visus tos latviešus, kas tajā vai citā laikā, tādā vai citā kvalitātē nonāca nacistiskās Vācijas dienestā Otrā pasaules kara laikā. Saruna ievērots nevis hronoloģisks princips, bet ievērojot mūsdienu kontekstu, spektrā no tiem, par kuriem ir nepārprotami skaidrs, ka viņi bijuši akra noziedznieki, līdz tiem, kuri nonākuši nacistu kalpībā pret savu gribu

Laiks pirms simts gadiem saistās ar kādu interesantu faktu Latvijas un arī Francijas vēsturē. 1924. gada 2. martā Parīzē no raidstacijas "Radio La Studia" notika pārraide, kas bija veltīta Latvijai. Tajā piedalījās arī Latvijas tobrīd sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds. Šim faktam ir veltīts raidījums Šīs dienas acīm. Stāsta mākslas zinātniece, Oļģerta Grosvalda biogrāfijas pētniece Ginta Gerharde-Upeniece un Ēriks de Drezī no Francijas, kurš šo faktu atklāja no jauna. Viņš ir liels Latvijas draugs un latviešu kultūras entuziasts.

24. februārī apritēja divi gadi, kopš Kremļa režīms uzsāka plaša mēroga agresiju pret Ukrainu. Lai arī agresora ambīcijas iznīcināt Ukrainas neatkarību dažu dienu laikā ātri vien izkūpēja gaisā, Ukrainai pagājušajos divos gados ir nodarīts milzīgs posts, tās cilvēki piedzīvojuši un turpina piedzīvot milzums ciešanu. Bet šajās dienās aprit arī desmitā gadskārta, kopš Krievija uzsāka savu agresiju pret Ukrainu. Par konkrēto datumu izteikti dažādi viedokļi, taču visbiežāk par tādu atzīst 2014. gada 20. februāri, jo tieši šis datums minēts uz medaļas, kura tika piešķirta Krimas okupācijā iesaistītajām Krievijas militārpersonām.  Sagrābjot kontroli pār Ukrainai piederošo pussalu, praktiski nesastapa nekādu Ukrainas bruņoto spēku pretestību, ciktāl ar šādu scenāriju neviens nebija nopietni rēķinājies, un notiekošais šokēja kā Ukrainu, tā visu pārējo pasauli. Tika sarīkots okupanta organizēts un kontrolēts referendums, un Maskava paziņoja, ka saskaņā ar pussalas iedzīvotāju gribu Krima un autonomās Sevastopoles pilsēta tiek iekļautas Krievijas Federācijas sastāvā.  Šī panākuma iedvesmots, Putina režīms izvērsa nākamo agresijas fāzi Ukrainas austrumu reģionā - Donbasā. 2014. gada aprīlī šeit parādījās bruņotas grupas bez atpazīšanas zīmēm, kuras sagrāba savā kontrolē vairākas pilsētas. Tika deklarēta tā saukto Doneckas un Luganskas tautas republiku nodibināšana. Šoreiz valdība Kijivā reaģēja un izsludināja tā saukto pretterorisma operāciju. Jūlija beigās Ukrainas bruņotie spēki bija piespieduši separātistu vienības, kuras sastāvēja pa daļai no Krievijas iesūtītiem, pa daļai no vietējiem prokrieviskajiem elementiem, atstāt lielu daļu no sākotnēji ieņemtajām teritorijām. Šajā brīdī Krievija tieši iesaistījās karadarbībā, gan apšaudot Ukrainas spēkus ar artilēriju no savas teritorijas, gan iesūtot pāri robežai savu bruņoto spēku karavīrus un tehniku. Pie tam Kremlis konsekventi noliedza šo iesaisti, sakot, ka pret Kijivas valdību Donbasā karojot vietējie iedzīvotāji. Bet, kad daži Krievijas karavīri krita gūstā, tika teikts, ka tie esot brīvprātīgie. Krievijas slēptā invāzija piespieda Ukrainas valdību pieņemt kompromisu tā sauktās Minskas vienošanos veidā, un līdz ar 2015. gada februāra otro pusi aktīvā karadarbības fāze noslēdzās, lielai daļai no Doneckas un Luhanskas apgabaliem, tai skaitā apgabalu galvaspilsētām, paliekot Krievijas kontrolē.  Turpmākajos gados, kā par to teica paši ukraiņi, viņu valstī izdevās nosaitēt šo čūlojošo kara rētu savā miesā, turpināt attīstīties un pakāpeniski virzīties tuvāk mērķim, kādu bija definējusi 2013. gadā uzsāktā tā sauktā pašcieņas revolūcija, proti, iestājai Eiropas Savienībā. Šī virzīšanās, protams, nekad netika akceptēta Kremlī, kas arī noteica to, ka 2022. gada februārī Putina režīms uzsāka plaša mēroga konvencionālu karu.  Sarunu par pagājušajiem 10 gadiem no Ukrainas viedokļa ar ukraiņu politologu un publicistu Dmitro Ļevus.

Jau kādu laiku sabiedrībā tiek locīts Dailes teātra dibinātāja režisora Eduarda Smiļģa vārds. Starta signālu tam deva Jaunā Rīgas teātra vadītājs Alvis Hermanis, komentējot savu lēmumu uz restaurētās teātra ēkas - vēsturiskās Dailes teātra mājvietas - sienas neatjaunot tur savulaik pēc paša Hermaņa iniciatīvas izvietoto Eduarda Smiļģa fotoportretu - fotogrāfa Gunāra Bindes hrestomātisko darbu. Kā motīvu Hermanis piesauca Smiļģa sadarbību ar padomju okupācijas režīmu, raksturojot viņu kā centīgu kolaborantu. Visai paredzami ap šo izteikumu sāka spietot sociālo tīklu viedokļu paudēju pūlis, reproducējot un apzelējot Hermaņa teikto. Lielum lielajā vairumā šie komentāri neizceļas ar izpratni par tām sarežģītajām attiecībām, kādās ikviens, bet jo sevišķi ievērojams mākslinieks nonāca ar pagājušā gadsimta totalitārajiem režīmiem. Tā kā raidījumos Šīs dienas acīm esmu vairākkārt pievērsies Eduarda Smiļģa personībai, tai skaitā viņa dzīvei un darbībai Ulmaņa autoritārisma, nacistu okupācijas un ilgstošajā padomju okupācijas periodā, piedāvāju vairāku manu sarunu biedru redzējumu.

Otrā daļa sarunai ar tibetiešu trimdas politisko līderi, Tibetas trimdas valdības vadītāju jeb sikijongu Penpu Ceringu (Penpa Tsering). Janvārī sikijongs Cerings apmeklēja Latviju, tikās ar mūsu valsts politiķiem un sabiedrības pārstāvjiem, atgādinot par Tibetas tautas likteni totalitārā Ķīnas tautas režīma pakļautībā. Viņš viesojās arī Latvijas Radio. Sarunas pirmajā daļā pievērsāmies tibetiešu trimdas politiskajai organizācijai, tās tapšanas vēsturei un funkcionēšanai. Līdz pagājušā gadsimta vidum Tibeta bija faktiski neatkarīga valsts, taču savas izolētības dēļ tai bija minimāli starptautiskie kontakti. Attiecīgi starptautiskajā arēnā nebija alternatīvas Ķīnas pretenzijām uz tās suverenitāti pār Tibetu. 1950. gadā vairākas desmitgades ilgušais pilsoņu karš Ķīnā beidzās ar Mao Dzeduna vadīto komunistu uzvaru, un šis režīms ar militāru spēku piespieda Tibetu pakļauties. Drīz pēc tam starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspiesta. Dalailama devās trimdā uz Indiju. Līdzi viņam arī 10000 tibetiešu. Jau drīz pēc ierašanās patvēruma zemē garīgais līderis uzsāka nozīmīgu reformu procesu, izveidojot Tibetas trimdas parlamentu un valdību. Kopš 2011. gada šai trimdas valdībai ir vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts vadītājs jeb sikijongs. Šobrīd šo amatu ieņem 1967. gadā dzimušais ekonomists Penpa Cerings

Gadsimtu gaitā attiecības starp Tibetu un tās lielo austrumu kaimiņu Ķīnu ir piedzīvojušas dažādus periodus. Reālu varu pār Tibetu Ķīnas impērija ieguva 18. gadsimta pirmajā pusē, taču jau 19. gadsimta vidū līdz ar impērijas pagrimumu un krīzi šī vara kļuva gluži nomināla. Bet pēc tam, kad 1912. gadā impērija sabruka, Tibeta kļuva faktiski neatkarīga valsts. Vara tajā piederēja garīgajam līderim dalailamam. Jau vairākus gadsimtus pirms tam dalailamas Tibetā bija arī nozīmīgākie vietējie laicīgās varas nesēji. Tomēr starptautiski Tibetas valsts neieguva atzīšanu, un vairums pasaules valstu uzlūkoja to kā Ķīnas sastāvdaļu. 1950. gadā komunistiskais Ķīnas režīms, uzvarējis pilsoņu karā un izmantodams savu militāro pārākumu, atgrieza Tibetu Ķīnas pakļautībā. Nebija ilgi jāgaida, līdz starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspiesta. Dalailama devās trimdā uz Indiju. Līdzi viņam arī 10000 tibetiešu. Jau drīz pēc ierašanās patvēruma zemē garīgais līderis uzsāka nozīmīgu reformu procesu, izveidojot Tibetas trimdas parlamentu un valdību. Kopš 2011. gada šai trimdas valdībai ir vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts vadītājs jeb sikijongs. Šobrīd šo amatu ieņem 1967. gadā dzimušais ekonomists Penpa Cerings (Penpa Tsering). Janvārī sikijongs Cerings apmeklēja Latviju un viesojās arī Latvijas Radio. Sarunas otrā daļa.