Raidījums izskan 30. novembrī, un tā ir diena, kad atkal pie Brīvības pieminekļa tiks aizdegtas svecītes, pieminot holokausta upurus. Tāpēc raidījuma tēma ir holokausta vēstures pieminēšana un apzināšanās Latvijā. Stāsta vēsturnieki - Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošais pētnieks Kaspars Zellis un muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis. Šai sakarā jāpiemin, ka ir oficiāli atvērta Marģera Vestermaņa grāmata "Cilvēcība tomēr nebija mirusi", kas ir, varētu teikt, mūsu holokausta pētniecības patriarha un holokaustu pārdzīvojušā Latvijas ebreja Vestermaņa kunga, droši vien var teikt, mūža darba vainagojums.  Sarunas iesākumā iezīmējam to punktu, no kura mēs pirms apmēram trešdaļa gadsimta sākām būvēt neatkarīgās Latvijas sabiedrības priekšstatu par šiem notikumiem, par šo traģēdiju. Kāda bija holokausta apzināšanās situācija, noslēdzoties padomju posmam?

Šodien, 23. novembrī, ir Latvijas teātra ļaužu un arī teātra mīļotāju ikgadējā svētku diena - vakarā mūsu spēlmaņi pulcēsies Dailes teātrī, lai uzzinātu iepriekšējās sezonas Teātra balvas ieguvējus. Kā allaž tas notiek Latvijas teātra patriarha un Dailes teātra dibinātāja režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā. Nu jau 139. Savukārt pavisam nesen, 19. novembrī, atzīmējām 105. gadskārtu kopš Smiļģa radītā un pusgadsimtu vadītā Dailes teātra tapšanas.  Savulaik, atzīmējot Dailes simto gadskārtu, divos raidījumos sarunājos par to ar teātra zinātnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un Teātra muzeja vadītāju Jāni Siliņu. Šoreiz daļa no šīs sarunas, kurā aplūkojām Eduarda Smiļģa devumu teātra attīstībā.

Raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats ir saistīts ar nesen uz ekrāniem iznākušo filmu "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Saruna ar filmas režisoru Dzintaru Dreibergu, scenāristi Ligitu Lukstraupi, vienu no filmas producentēm Artu Ģigu un aktieri, kurš filmā atveido trenera Oļģerta Altberga lomu, Gati Gāgu. Par filmu jau ir parādījušās recenzijas, un arī Latvijas Radio jūs jau esat viesojušies. Šajā sarunā vairāk koncentrējamies uz to problēmu, ko filma skar, proti, ko tas nozīmēja un kā tas ir no šodienas viedokļa vērtējams - kaut ko aktīvi darīt šajā gadījumā sportā laikā, ko mēs saucam par padomju okupācijas periodu. Un moments, par kuru runājam mēs, tas ir brīdis, kad rodas vēlāk leģendārā Rīgas sieviešu basketbola komanda "TTT Rīga", tas ir arī spilgts un interesants moments, kas sakrīt Latvijas vēsturē ar to, ko mēs dēvējam par nacionālkomunistu sagrāvi.  Viens tāds tēls, acīmredzot arī no šīs cilvēku grupas, filmā ir Pauls Strazds, ko atveido Artūrs Skrastiņš. Uzreiz jāsaka, nacionālkomunisti - tā nebija organizācija, tā nebija pat kāda apzināta kopība, tie bija apmēram vienādas ievirzes cilvēki, kas šīs savas pozīcijas un savas domāšanas dēļ izrādījās nevēlami padomju režīmam un tika, nu, teiksim, samtaini represēti tajos laikos.  Var nojaust, ka tas nosacītais Paula Strazda prototips ir latviešu ekonomists Pauls Dzērve, arī viens no tiem, kurus nacionālkomunistu no varas atbīdīšanas laikā atlaiž viņa amata, viņš līdz tam ir Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors.  Pēc tam, jāsaka, viņš tādos dīvainos apstākļos iet bojā - it kā satiksmes negadījums, bet ir izteiktas versijas, ka tā varētu būt arī valsts drošības struktūru organizēta noslepkavošana. Taisnību sakot, šis tēls izraisīja vislielākās pretenzijas, skatoties filmu, likās, ka viņa darbības raksturs sevišķi nesagatavotam skatītājam nevarētu būt skaidrs vai arī to varētu pārprast.

1935. gada 18. novembris – Valsts svētki – ir diena, kad Rīgas centrā toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis atklāj Brīvības pieminekli. Doma par to, ka Rīgas centrā vai kur citur Rīgā vai Latvijā vajadzētu tapt kādam piemineklim, kas apliecinātu Latvijas valstiskuma tapšanu, rodas jau visai drīz pēc Neatkarības kara. Ap 1922. gadu šāda doma parādās valdības aprindās un, acīmredzot, arī sabiedrībā, un sākas visai ilgstošs un sarežģīts process, kas ilgst līdz pat 1930. gadam, kad galu galā tiek apstiprināts Brīvības pieminekļa projekts – Kārļa Zāles veidots monuments. Atkārtojam raidījumu, kurā Eduarda Liniņa sarunbiedre studijā bija mākslas zinātniece Ruta Čaupova.

Šogad atzīmējam 500. gadskārtu kopš latviešu grāmatniecības aizsākuma. 1525. gada novembra sākumā Lībekas domkungs Johanness Brandess savos pierakstos fiksējis, kā Lībekas rāte konfiscējusi vairākas mucas ar luterāņu grāmatām, tai skaitā arī igauņu, latviešu, un, kā bija teikts parastajā livoniešu valodā, kas, visticamāk, bijis Livonijā lietotais viduslejasvācu valodas variants. Toreizējie Lībekas pilsētas tēvi, būdami joprojām katoļu baznīcai uzticīgi, lēmuši šos ķecerīgos drukas darbus ugunij. Visdrīzāk rīkojums izpildīts, un tādējādi pirmā mums zināmā latviski iespiestā tirāža gājusi bojā, domājams, līdz pēdējam eksemplāram.  Zīmīgi, ka šis notikums saistīts ar Lībeku - pilsētu, kur vairākus gadsimtus iepriekš rodams aizsākums Hanzai - viduslaiku Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienībai, kurā nozīmīga vieta bija arī Rīgai. Vairākus gadsimtus Hanza kalpoja kā Baltijas un Ziemeļjūras reģiona tranzīta ceļš, pa kuru pārvietojās ne vien preces, kapitāls un cilvēki, bet arī idejas, štati un tendences.  Tādā ziņā pirmā latviešu grāmata, kuras pēdas rodamas Lībekā, iemieso divu nozīmīgu sava laika novitāšu - drukātā vārda un kristīgās reformācijas - pārvietošanos, izmantojot Hanzas ceļus. Šis ir turpinājums sarunai, kuras temats - Hanzas savienība. Stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors Andris Levāns. Sarunas 1. daļa.

Šogad atzīmējam 500 gadus kopš pirmā zināmā latviešu drukas darba parādīšanās. Tas notika arī tādā ļoti zīmīgā vietā. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Hanzas savienību. Stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors Andris Levāns. Lībekā, kas ir Hanzas dibinātājpilsēta, tā pilsēta, ko min kā kodolu, no kurienes veidojās un izpletās šī tirdzniecības savienība, notiek arī mums svarīgais notikums. Tieši Lībekā 1525. gada novembrī vietējās pilsētas varas iestādes pārtver mucas ar grāmatām, starp kurām, kā ir ierakstīts attiecīgās annālēs, ir arī latviska grāmata. Visdrīzāk runa ir par sprediķu grāmatu vai kādu Bībeles fragmentu tulkojumu, varbūt kaķismu. Tobrīd Lībekā vēl pie teikšanas ir katoļi. Attiecīgi tas ir ķecerīgs darbs, tāpēc tas tiek likvidēts, visdrīzāk sadedzinot. Iespējams, pat publiski.  Pa šiem tirdzniecības ceļiem notiek gan lietu, gan paradumu, dzīves stilā un ideju kustība vairākus gadsimtus. Lai gan jāsaka, protams, arī pirms tam priekšstats par to, ka Baltijas telpa un Austrumbaltija, tai skaitā tagadējās Latvijas teritoriju, ka tā ir bijusi kaut kāds "lāču kakts", ir aplams pašos pamatos. Kā zināms, tā sauktās velna laivas Kurzemē, kas ir saistāmas visdrīzāk ar skandināviem, ar vikingiem, kas tajā brīdī vēl nav vikingi, tiek datētas ar 7. gadsimtu.  13. gadsimts ir laiks, kad Baltija nonāk aktīvākā Eiropas politiskajā un arī ideoloģiskajā apritē, tas ir kristianizācijas laiks šeit, un tas ir arī laiks, kad top Hanza. Faktiski abi tie procesi ir sinhroni. Sarunas 2. daļa.

2025. gada novembrī atzīmēsim ne vien Latvijas Radio simtgadi, bet arī piecsimto gadskārtu kopš latviešu drukātā vārda aizsākumiem. 1525. gada novembrī Lībekas domkungs Johanness Brandess savos pierakstos fiksējis, ka Lībekas rāte konfiscējusi vairākas mucas ar luterāņu grāmatām, tai skaitā arī igauņu, latviešu, un, kā bija teikts "parastajā livoniešu valodā", kas, visticamāk, bijis Livonijā lietotais viduslejasvācu valodas variants. Toreizējie Lībekas pilsētas tēvi, būdami joprojām krietni katoļi, lēmuši šos ķecerīgos drukas darbus ugunij. Visdrīzāk, rīkojums izpildīts, un tādējādi pirmā latviski iespiestā tirāža gājusi bojā līdz pēdējam eksemplāram. Gandrīz gadsimtam bija jāpaiet, līdz pirmie iespieddarbi latviski tika nodrukāti arī Rīgā, un šis fakts saistīts ar Rīgas pirmiespiedēja Nikolaja jeb Nikolausa Mollīna vārdu. 1588. gadā viņš, pārcēlies šurp no Antverpenes, uzsāka darbību nākamajā Latvijas galvaspilsētā.  Par Nikolaju Molīnu stāsta poligrāfijas vēsturnieks Artis Ērglis. Bija jāpaiet vēl apmēram trīs gadsimtiem, līdz dominējošo vietu Latvijas grāmatniecībā ieņēma latviešu izdevēji. Šis periods iesākās neilgi pirms Pirmā pasaules kara un kulminēja Latvijas pirmās neatkarības divdesmitgadē, ko varam nepārspīlējot dēvēt par latviešu grāmatniecības zelta laikmetu. Viens no spilgtākajiem šī laikmeta censoņiem ir Jānis Rapa - viens no apgāda "Valters un Rapa" dibinātājiem un tā ilggadējais vadītājs. Par Jāni Rapu un viņa ieguldījumu latviešu grāmatniecībā stāsta literatūrvēsturnieki Viesturs Vecgrāvis un Rasma Rapa.  

18. septembris ir īpaša diena gan Latvijas ebreju kopienai, gan Latvijas vēsturnieku cunftei. Šodien savu simto dzimšanas dienu svin Marģers Vestermanis - cilvēks, kuru nepārspīlējot var dēvēt par Latvijas holokausta vēstures pētniecības patriarhu. Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone ievadā sarunai ar Marģeru Vestermanis žurnālā "Rīgas Laiks" saka, ka viņš esot kā zivs, kura ir pati sev ihtiologs. Būdams viens no nedaudzajiem Latvijas ebrejiem, kuram izdevās, paliekot dzimtenē, izdzīvot holokausta katastrofā, zaudējis tajā savus tuviniekus, atlikušo mūžu Marģers Vestermanis veltīja šīs traģēdijas zinātniskai izpētei, kas savu pelnīto vietu Latvijas vēstures diskursā un līdz ar to arī sabiedrības apziņā ieguva tikai pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Vairākkārt vēsturnieks bijis arī sarunbiedrs raidījumā Šīs dienas acīm. Piedāvājam noklausīties Marģera Vestermaņa vēstījumu par holokausta norisēm, kas tapis no vairāku agrākos gados izskanējušu raidījumu fragmentiem.

Skan turpinājums raidījumam, kas veltīts Stepanam Banderam – ukrainu nacionālistu organizācijas un visas ukraiņu nacionālās kustības līderim pagājušā gadsimta vidū. Viņa vārds ieguvis simbolisku nozīmi Ukrainas patriotisma un valstiskuma centienu kontekstā. Par Stepana Banderas dzīvi un cīņu vēsta ukraiņu vēsturnieks Tarasa Ševčenko Kijivas nacionālās universitātes Pasaules ukrainisma vēstures katedras vadītājs, vēstures zinātņu doktors profesors Volodimirs Serhijčuks.  Atsākam stāstījumu no brīža 1941. gada jūlijā, kad nacistiskās Vācijas vara pieprasīja, lai ukraiņu nacionālās kustības vadība atceltu jūnija beigās izsludināto Ukrainas valsts atjaunošanas aktu. Nekādas nāciju pašnoteikšanās tiesības reiha kontrolētajās austrumzemēs, kas līdz tam bija Padomju savienības teritorija, nebija paredzētas.

Ukraina 24. augustā atzīmē savu neatkarības dienu. Pirms trīsdesmit četriem gadiem, brūkot Padomju Savienībai, īstenojās cerības uz suverēnas Ukrainas valsts izveidi. Tās bija briedušas līdz ar ukraiņu nācijas tapšanu jau kopš deviņpadsmitā gadsimta un pirmo reizi mēģinātas īstenot Pirmā pasaules kara izskaņā. Viena no personībām, ar kurām Ukrainas vēsturē saistās cīņa par nacionālo valstiskumu, ir Stepans Bandera.  No sava vien 50 gadus ilgā mūža astoņus gadus viņš pavadīja vispirms Polijas, pēc tam nacistu reiha ieslodzījuma vietās, un viņa dzīvi aprāva padomju specdienestu savervēta slepkavas inde. Ukrainā Stepans Bandera daudziem kļuvis par nacionālā valstiskuma simbolisku iemiesotāju. Lai arī joprojām tiek dažādi vērtētas viņa piekoptās cīņas metodes un uzskati. Par sava veida simbolu Bandera kļuvis arī Kremļa propagandai, kura ap viņa vārdu koncentrē visu to naidu un neiecietību, kuru izplata Krievijā un pasaulē pret Ukrainas suverēno valstiskumu. Kas bija Stepans Bandera un kā risinājās viņa cīņas 20. gadsimta vēstures kolīziju kontekstā, stāsta ukraiņu vēsturnieks, Tarasa Ševčenko Kijivas nacionālās universitātes Pasaules ukrainisma vēstures katedras vadītājs profesors Vladimirs Serhijčuks.

11. augustā apritēja 105. gadskārta, kopš Rīgā tika parakstīts Miera līgums starp Latvijas Republiku  un Krievijas Padomju Sociālistisko Federatīvo Republiku, līdz ar to noslēdzās  Latvijas neatkarības karš. Par to mana saruna ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālā arhīva  vadošo pētnieku Artūru Žvinkli.