Aktualizējam dubultpilsonības jautājumu diasporā. Cik svarīgi bērnam ir izvēlēties ne tikai mītnes zemes, bet arī Latvijas pilsonību, kas motivē izvēlēties dubultpilsonību, kādi no tās ieguvumi un vai ir kādi apgrūtinājumi? Saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Diskutē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Personu statusa kontroles nodaļas vadītājas vietniece Ilze Kalniņa, PMLP Metodiskās vadības nodaļas vadītāja Dace Kupče, Frankfurtes latviešu biedrības vadītāja Mārīte Kļaviņa, Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības vadītāja Renāte de Karvaļo-Albrehta, Latvijas vēstniecības Apvienotajā Karalistē Konsulārās nodaļas vadītāja Ilvija Birkhāne. Ierakstā uzklausām Laumu Vlasovu, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēdi.

Straujiem soļiem tuvojas 2027. gada janvāris, kad Valsts aizsardzības dienestā plānots iesaukt arī ārvalstīs dzīvojošus Latvijas pilsoņus. Kā noritēs iesaukuma process un kā uz to raugās diasporas organizācijas un paši jaunieši, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Valsts aizsardzības dienesta departamenta direktors Kristers Grauze, Eiropas Latviešu apvienības prezidija priekšsēde Justīne Krēsliņa, no Brazīlijas, Sanpaulu, sarunā piedalās Andrejs Puriņš, viņš 2022. gadā ir piedalījies rezervistu mācībās Latvijā, no Jaunzēlandes raidījumā piedalās četru bērnu vecāki Marita un Gints Mazulbri, savukārt Henriks Hevikers ir no Annabergas Vācijā.  Par šo tematu raidījumā esam runājuši pirms trim gadiem. Toreiz izkristalizējās fakts, ka valsts aizsardzības dienests diasporā, protams, rada virkni neskaidru jautājumu. Toreiz runājām par to, ka ir nepieciešams veidot pārdomātu dienesta komunikācijas kampaņu, kas veicinātu tā prestižu diasporas jauniešu vidū. Tāpat toreiz sprieda, ka dienestam vajadzētu būt iespējai jauniešu karjerā un ieguvumam, nevis valsts aizsardzības dienesta dēļ kāds diasporas jaunietis izvēlētos atteikties no Latvijas pilsonības.    

Ilze Atardo Itālijā nokļuva mīlestības dēļ. Sevi viņa sauc par profesionālu latvieti un ir saņēmusi balvu "Gada cilvēks Latvijas diasporā". Par to, kā desmit gadus dzīvojot Itālijā Ilze stiprina latvisko identitāti, sniedz ieguldījumu diasporas izglītībā, kultūras dzīvē un sabiedrības informēšanā saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.

Tas, kas mums, dzīvojot Latvijā, šķiet tik pašsaprotams, iebraucējam vai pašam latvietim pēc ilgākas prombūtnes var atklāties pavisam citās krāsās. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ar vieglu pašironijas devu bruņojušies ielūkosimies savās latviskajās dīvainībās, kas pamanāmas tikai no atstatuma. Uz šo sarunu mūs pamudināja nesen notikušais stāvizrāžu stāstu vakars, ko rīkoja biedrība "Ar pasaules pieredzi Latvijā", ar smaidu atklājot, ar ko saskaras cilvēki, pārceļoties no ārzemēm uz Latviju vai arī atgriežoties dzimtenē pēc ilgākas prombūtnes. Dažādi humora vai paradoksu pilni notikumi, stāsti par neveiklām situācijām, kultūršoku vai negaidītiem pārsteigumiem, nokļūstot Latvijā, par to runājam raidījumā.  Sarunājas Anna Lūse, biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" vadītāja, Marta Vilka ir pa dienu ķīmiķe, vakaros - komiķe, brīvajā - laikā tūriste. Eiss Supriatna ir no Indonēzijas, studē Latvijas Universitātē, Latvijā dzīvo jau pusotru gadu, patstāvīgi mācās latviešu valodu, viņam patīk karaoke, Laura Reinika dziesmas un Latvijā dzied tikai latviski. Dainis Rijkuris ir sociālo mediju kontu @knowyourlatvians jeb "Pazīsti savus latviešus" veidotājs um Dace Micāne-Zālīte, repatriante, dzejniece, režisore, nu jāteic, arī komēdijseriāla "Sirdsmīļā Monika" viena no režisorēm.

Runājot par diasporu, nevaram nepieminēt Latvijas cittautiešus – vai sasniedzam un uzrunājam arī viņus? Kam viņi jūtas piederīgi un kā Latvijas diasporas politikas veidotājiem uzrunāt arī viņus? Saruna par šo raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Diskutē Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas intitūta vadošais pētnieks, Mihails Hazans, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesors un vadošais pētnieks, un Inguna Mieze, portāla "Baltic-ireland.ie" žurnāliste. Ierakstā uzklausām Jūliju Norveli, Luksemburgas latviešu kora vadītāja. Latvijas diaspora nav tikai etniskie latvieši. Vienlaikus publiskajā telpā citas balsis un tradīcijas mēs diezgan maz dzirdam. Tomēr ir maldīgi domāt, ka no Latvijas aizbraukuši tikai latvieši, tie ir arī Latvijā dzīvojošie cittautieši. Dzirdot stāstus, ka latvieši tieši pēc aizbraukšanas ir sajutuši sevī īstu latvieti, mēs uzdodam jautājumu: vai, esot svešumā, ir vieglāk kļūt par latvieti arī cittautietim? Vai gluži pretēji – tā ir varena iespēja norobežoties no piederības Latvijai?  Diskutējam, kā sevi identificē diasporā dzīvojošie mūsu cittautieši, vai Latvijas diasporas politika sasniedz un uzrunā arī viņus un vai viņiem to vajag? 

Cik izzināti ir leģionāru dzīvesstāsti, kas saulaik bija pieejami tikai trimdas pētniekiem, un vai trimdā dzīvojošo leģionāru likteņiem bija kādas kopīgas iezīmes? Par šo tematu saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Vai šodien diasporā ir interese par leģionāriem un vai godina viņu piemiņu? Diskutē vēsturnieki Kārlis Kangeris un Uldis Neiburgs, "Daugavas vanagu" Londonas nodaļas bijušais vadītājs, šobrīd biedrs, reemigrants, kurš jau divus gadus dzīvo Latvijā pēc dzīves Lielbritānijā, Dāvis Viļums, kā arī Andris Kursietis, Amerikas Savienoto Valstu "Daugavas vanagu" vadītājs līdz pat 2024. gadam, viņš arī 30 grāmatu par militāro vēsturi autors, un Inese Avena, "Daugavas vanagu" Vācijā kultūras dzīves vadītāja no Freiburgas Bērzainē.  Leģionāru stāsts nav izstāstīts, un šī vēstures lappuse joprojām ir apvīta mītiem. Tā sacīja intervijā Latvijas Radio intervijā "Daugavas vanagu" priekšsēdis Aivars Sinka.  Mūsu ģimenē tas prātā ir palicis ar manām personīgajām pusaudžu gadu atmiņām, kad es pusaudzes gados pēkšņi uzzināju, ka vectētiņam ir brālis Vācijas Federatīvajā Republikā. Tas gan notika laikā, kad jau atmoda gaisā virmoja. Daudz par to nerunāja un arī neienāca prātā par to interesēties. Tik vien ģimenē pieminēja - leģionāros bijis. Pieļauju domu, ka līdzīgi stāsti un piemēri varētu būt vēl virknei ģimeņu, kur par to gari un plaši, iespējams, neviens savulaik zināmu iemeslu dēļ, kamēr Latvija nebija brīva, nerunāja. Bet šodien mēs varam par to runāt. Mēs pievēršamies tam, cik ir izzināti leģionāru dzīvesstāsti? Vai tiesa, ka līdz neatkarības atjaunošanai tie stāsti interesēja un bija pieejami lielākoties trimdas pētniekiem un pašmāju vēsturnieki tikai brīvajā Latvijā tam pievērsās? Kādas ir kopīgās iezīmes leģionāru dzīvesstāstiem trimdā? Vienlaikus arī mēģinām saprast, vai diasporā leģionāru piemiņa arī šobrīd ir dzīva.     

Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) izveidojās pagājušā gadsimta  50. gados ar mērķi sekmēt latviešu tautas atbrīvošanu, Latvijas neatkarības atjaunošanu un kultūras saglabāšanu. Svinot organizācijas 70 gadus raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts pārrunājam PBLA nozīmi agrāk un transformāciju mūsdienās. Sarunājas PBLA priekšsēdis Pēteris Blumbergs, PBLA izpilddirektors Raits Eglīts, vēsturniece, LU Humanitāro zinātņu fakultātes pētniece Kristīne Beķere un PBLA valdes loceklis, Latviešu Nacionālās Apvienības Kanadā prezidents Frics Kristbergs.  1956. gada 25. februārī, apvienojot vairākas latviešu organizācijas dažādos kontinentos - Latvijas Atbrīvošanas komitejas Eiropas centru, Latviešu apvienību Austrālijā un Amerikas latviešu apvienība - savu darbību uzsāka Pasaules brīvo latviešu apvienība. Kas šogad svin 70 gadu dzimšanas dienu. Šo apvienību veidoja ar domu apvienot latviešu trimdas organizācijas visā pasaulē. Savulaik tās mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana, latviskās kultūras saglabāšana. Šodien, brīvas Latvijas laikā, apvienība nav samierinājusies ar paveikto un joprojām ir patiesi liels un nozīmīgs spēlētājs pasaulē, stāstot par Latviju un latviešiem, kā arī vienojot visus ārpus Latvijas dzīvojošos domās un darbos par latviskuma saglabāšanu, vienlaikus mudinot iesaistīties arī sociāli politiskās norisēs.  Sveicot PBLA dzimšanas dienā, Saeimas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica sacīja, ka organizācija ir dibināta trimdā ar mērķi iestāties par brīvu Latviju. Šodien tā ir spēcīga un vienojoša balss pasaules latviešiem. Par to, kā šo spēcīgo un vienojošo balsi pasaules latviešiem ir izdevies noturēt gana spēcīgu un skaļu 70 gadu laikā, mainoties apstākļiem un mainoties dažādiem notikumiem pasaulē, šoreiz saruna raidījumā.

Pirms astoņdesmit gadiem, 1946. gada 14. februārī, nodibināja vienu no unikālākajām mācību iestādēm - Minsteres Latviešu ģimnāziju. Lai arī šobrīd skola savu darbību beigusi, reiz tā bija vienīgā pilna laika mācību iestāde ārpus Latvijas, kurā varēja iegūt vidējās izglītības diplomu latviešu valodā.  Savulaik šī mācību iestāde apliecinājusi arī to, ka latviešu valoda, kultūra un augsta līmeņa izglītība var pastāvēt arī ārpus Latvijas robežām.  Minsteres ģimnāziju droši var saukt par vietu, kur saglabāts pamats vai kādam arī atrasts ceļš uz latvietību, un, protams, tas bija veids, kā apgūt valodu un kultūru. Skola ir atstājusi nospiedumu diasporas vēsturē, arī latviskās identitātes uzturēšanā, un to apliecina arī absolventu vārdi, kas ir zināmi plašai Latvijas sabiedrībai un nav jāpaskaidro, tie ir Egils Levits, kurš vēlāk bija arī pedagogs, absolventu vidū ir arī Krišjānis Kariņš, Bruno Rubess, arī nesen mūžībā izsauktais Austris Grasis, un, protams, visi šodienas sarunas dalībnieki. Kopā ar bijušajiem skolēniem raidījumā Globālais latvietis 21.gadsimts atminamies skolas nospiedumu diasporas latviešu mūžos. Sarunājamies ar Minsteres latviešu ģimnāzijas absolventiem: stāsta nodibinājuma "Pasaules latviešu mākslas centrs" Cēsīs valdes loceklis Dainis Mjartāns, viņš ir Minsteres latviešu ģimnāzijas 40. izlaiduma absolvents 1985. gadā, kurš ir ar viens no gavenajiem ģimnāzijas 80 gadu svinību organizētājiem, Latviešu kopības Vācijā padomes priekšsēde Aija Ebdena, kura ir absolvējusi Minsteres latviešu ģimnāziju pirms 66 gadiem Minsteres bēgļu nometnē, muzeja "Latviešu pasaulē" izpilddirektors Uldis Dimiševskis, Minsteres ģimnāzijas 52. izlaiduma absolvents, no ASV sarunai pievienojas Holivudas filmu pēcapstrādes producents Artūrs Rūsis, Minsteres latviešu ģimnāzijas 1982. gada absolvents, bet no Vācijas - kinokritiķe Elīna Reitere, ka ģimnāziju absolvējusi 1998. gadā.

Saeimā jau vairākkārt skatīts jautājums par to, cik sekmīgi tiek ieviests plāns darbam ar diasporu. Bet kā paveikto reālitātē varam svērt un nomērīt un varbūt plāni no dzīves būtiski atšķiras? Par to, kā sokas plāna darbam ar diasporu realizācija, skaidrojam pirmdienas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Disktutē Saeimas deputātes Irma Kalniņa (Jaunā Vienotība) un Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) un Miks Muižarājs, biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" līdzdibinātājs, Diasporas konsultatīvās padomes pārstāvis. Uzklausām arī Zandu Grauzi, Ārlietu ministrijas Diasporas grupas speciālo uzdevumu vēstnieci. Salīdzinoši īsā laika sprīdī Saeimā jau divkārt ir vētīts plāns darbam ar diasporu, runājot par periodu, kas aptver laika posmu no 2024. līdz 2026. gadam, šo gadu ieskaitot, lūkojot arī to, kā veicas ar šī plāna realizāciju un kas būtu jāņem vērā, domājot par to, kādas pārmaiņas ir nepieciešamas nākotnē. Kā veicas ar plāna realizāciju, kā vispār var izsvērt un nomērīt paveikto? Varbūt, ka tie plāni patiesībā no dzīves arī būtiski atšķiras? Protams, šis ir mirklis, kad arī svarīgi nedaudz palūkoties tālāk, jo ir jātop jau jaunam plānam, kas arī regulēs atbalstu gan diasporas organizācijām, gan arī formulēs to, cik svarīgi mums šeit, Latvijā, ir tie pilsoņi, kuri uz īsāku vai ilgāku laiku ir nolēmuši dzīvot citviet pasaulē.

Pavārgrāmatas, ko  mēdz dēvēt par virtuves Bībeli, goda vietā celtas izstādē “Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas. Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas”. Šoreiz raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts pārlapojam pavārgrāmatas un skaidrojam, cik nozīmīgas ir latviskās garšas izjūtas svešā vidē. Šoreiz raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts sveicienus sūtām no muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē", un pirms šo sarunu sākām, visi viens otram pajautājām - vai jūs esat paēduši? Jo saruna būs diezgan garšīga. Šobrīd muzejā goda vietā ir celtas "Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas". Tieši ar šādu nosaukumu ir atklāta izstāde, kas ieskicē laiku pēc Otrā pasaules kara, kad, nonākot trimdā, daudzas latviešu saimnieces saskārās ar izaicinājumu, kā pagatavot pazīstamus un iemīļotus ēdienus, esot svešā vidē, turklāt arī trūcīgos apstākļos. Tādēļ jau bēgļu nometnēs pārpublicēja Latvijā pirms kara izdotās pavārgrāmatas. Kā arī sākot no pagājušā gadsimta 50. gadiem, iznākušas pirmās diasporā tapušās pavārgrāmatas, un tas ir turpinājies līdz pagājušā gadsimta 80.-90. gadiem. Šobrīd izstādē var aplūkot 20 pavārgrāmatas, kas ir izdotas dažādos laika posmos ārpus Latvijas. Vienlaikus ar šo izstādi arī rīt Latvijas Universitātes pētniecības projekts "Latviešu diasporas identitātes transformācijas: teksts, valoda, digitālā vide" un šī pētījuma viens no fokusiem ir arī aplūkot ēdienu klātbūtni diasporas tekstos - pētīt latviskās garšas izjūtas svešā vidē. Pie sarunu galda diasporas gastropoētikas pētnieki: projekta vadītājs Latvijas Universitātes profesors Ojārs Lāms, projekta pētniece Latvijas Universitātes lektore Ilze Šķestere, izstādes "Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas" kuratores Marianna Auliciema un Jūlija Apse, kā arī muzeja "Latvieši pasaulē" pedagoģe un komunikācijas speciāliste Danute Grīnfelde.

Ceļojums uz Ķīnu? Jā, labprāt! Bet pārcelties tur uz dzīvi? Kas piesaista tautiešus Ķīnai, kas motivē dzīvot tik tālu no mājām un kas noteikti jāņem vērā, apsverot ideju par dzīvi kultūras un politikas ziņā tik atšķirīgajā Ķīnā, saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Pēc nepilnas nedēļas sāksies Jaunais gads pēc ķīniešu kalendāra. Gaidot šo notikumu, atcerējāmies, ka mēs sen neesam runājuši ar un par tiem latviešiem, kuri par savu mītnes zemi izvēlas kādu, jāteic, diezgan eksotisku valsti. Un, nenoliedzami, viena no pasaules lielākajām ekonomikām - Ķīna - vilina arī latviešus. Kas piesaista Ķīnai un kas motivē ne tikai aizbraukt ceļojumā, bet arī dzīvot un strādāt, esot tik tālu no mājām, un kas vispār ir jāņem vērā, apsverot ideju par kultūras un politikas ziņā tik atšķirīgo Ķīnu, izvēloties to kā dzīvesvietu kādam dzīves periodam.  Pieredzē dalās Viktorija Sing-Šlisere, kura 12 gadus dzīvojusi un strādājusi Ķīnā, šobrīd ir Latvijas-Ķīnas Tirdzniecības un sadarbības kameras valdes locekle, dokumentālā kino operators un režisors Armands Strauja ir dzīvojis un strādājis Ķīnā 13 gadus, kādu laiku jau atgriezies Latvijā, modes māksliniece Baiba Ladiga-Kobajaši Ķīnā ir pavadījusi septiņus gadus, no Taivānas sarunai pievienojas Dana Dūda, Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmu vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra pētniece, bet Raimonds Jaks ir valodu apmācības speciālists un tulkotājs, dzīvo Šanhajā kopš 2009. gada.